Brivībene
book — Latvia — 2024

👍
To es nebiju nojautis - Svens Kuzmins dzīvo vienā "cinematic universe" ar Vili Lācīti. Precīzāk - ar Vili Lācīti un Šmidzi K. Vāvertu. Konkrētās darbība vietas gan ir atšķirīgas - šajā tekstā neparādās pasaku māja "Undīne", nav te ne leģendārās dāčas, ne Raimonda Paula kapavietas Vārnukroga mežā (lai vieglas smiltis tās iekopējam M. Aknam), bet tās pat nav divas puses vienai monētai, tā ir tā pati Borhesa vienpusējā monēta, uz kuru "Brīvībenē" atsaucas Kuzmins. Un tas šķiet likumsakarīgi, ka grāmatas beigu daļā tajā iepeld arī Hārdijs Lediņš, kā pēdējais apliecinājums - šī ir vienota laiktelpa.

"Brīvībenes" darbība risinās pasaulē, kuru es labākajā gadījumā redzēju caur nospeķotu logu istabā, kuru piepildījuši dūmi gan no cigaretēm, gan no nepietiekami labi apkoptas krāsns. Kaut kas līdzīgs kā "Jelgava 94" gadījumā, tikai citā žanrā. Tā nenoliedzami ir tā Rīga, kurā vakara stundās, izgājis uz ielas, es ne mirkli nezaudēju modrību, jo ļaunums varēja uzglūnēt aiz katra stūra un vienīgais veids, kā to atgaiņāt, bija ar apziņu: "Tu mani nepārsteigsi!" Un tas gandrīz vienmēr arī nostrādāja - ja tu galvā biji izspēlējis visus sliktos scenārijus un kā tev katrā no tiem vajadzētu rīkoties, tad režisors tev iešņāpa ainu "Viss mierīgi".

Šajā romānā tā tas gluži gan nav. Galvenais varonis, kuru neticamas sakritības dēļ sauc tāpat kā grāmatas autoru, ierodas Rīgā, lai apdzīvotu apartamentus, kas viņa senčiem piederēja līdz okupācijai un kuros visu šo laiku mitusi ne pārmērīgi simpātiskā Traumurgu ģimene, kura arī bija atbildīga par to, ka šis dzīvoklis atbrīvojās. Šo namu vizualizēju kā namu Teikā, kur biju kādas reizes ciemojies bērnībā, bet vairāk to pazīstu no mammas stāstiem, un kaut kādu līdzību ar Kuzmina aprakstīto tur atrast var. Svens plāno mācīties "rozentāļos" blakus kapiem. Arī šo vietu es pazīstu - ēkas iekšpusē gan, šķiet, esmu bijis tikai tad, kad tā bija grausta statusā.

Grāmatu veido epizodes, periodiem starp kurām nav sevišķas nozīmes, jo tie attiecas uz laiku, ko Svens pavada citur. Kur? Uz papīra - Rēzeknē, bet būtībā gan jau Hohmā. Katra epizode ir savā ziņā kā patstāvīga novele, bet visas tās kopā veido Lielo bildi, kura nav ne par izlijuša vīna lakšanu no peļķes, ne pazudušajām vērtslietām (par kurām netiek uzbūvēts klubs, kura telpās atrodas pēdējais no Gambsa krēsliem), bet gan droši vien secinājums, ka tas viss ir sasodīti sarežģīti.

Vēl viens virziens, kur meklēt līdzības "Brīvībenei" ir pēdējā laika galvenais latviešu dižpārdoklis "Bērnība komunālijā". Tiesa, Svens nedzīvo izteiktā komunālā dzīvokļa vidē, bet tālu no tā nav, un Traumurgu saimei ir šis tas kopīgs ar vairākiem tēliem no "komunālijas", tikai tas, ko no tā visa autors destilē, ir cits dzēriens, un te nu jāsaka - tas nav tas saldais vīns par sešdesmit santīmiem pudelē, ko bauda Svens un Egregors (lai vieglas smiltis arī Kikōnem), bet kaut kas stiprāks un smeldzīgāks, un ar tādu pēcgaršu, ka grūtsirdība tev iesit vēl augstākajā reibuma punktā.

Domājams, šis romāns ir labākais no tā visa, ko Svens Kuzmins līdz šim ir uzrakstījis. Kālab? Jo patiesākais. Pat, ja izrādītos, ka romānā izdomāts ir pilnīgi viss - gan Brīvībene, gan Bernards Vanags un Arnolds Vanags būtu simtprocentīgi fantāzijas augļi, un pat klubs "Depo" nekad nebūtu eksistējis, nemaz nerunājot par to, kas notika 2001. gada 11. septembrī (es pārnācu no universitātes un lidmašīnu otrajā tornī faktiski redzēju CNN tiešraidē), šī grāmata šķiet absolūti īsta un patiesa, ieskaitot to ierobežoto realitātes sajūtu, kurā Valdis Traumurgs dzīvo pastāvīgi, bet mēs pārējie tikai ieskatāmies atsevišķās situācijas caur jau piesaukto aizspeķoto logu no piedūmotās istabas.
2025-02-01
comments powered by Disqus