Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Grāmatas centrā ir māksla, tās dažādas izpausmes un loma cilvēka dzīvē. Taču ir arī sižets. Centrālie varoņi ir divi. Pirmais no viņiem ir gados jauns Hohmas mākslinieks Jānis C., kurš materiālajai pasaulei sevišķu vērību nevelta, jo viņam viss parasti tāpat izvēršas vairāk vai mazāk tā, kā viņš to būtu vēlējies. Atslēga šajos panākumos slēpjas tajā, ka Jāņa C. vēlmes nav pašas lielākās. Arī otram varonim dzīvē viss (līdz konkrētam brīdim) izdodas. Dainis Lapinskis ir uzņēmējs ar ķērienu un vērienu, kas no nulles ir uzbūvējis pamatīgu finanšu impēriju un būtu uzskatāms par laimīgas dzīves etalonu līdz brīdim, kad viņš atklāj, ka savā būtībā ir hoboseksuāls (jeb hobofīls, neesmu īsti drošs, kurš ir pareizais termins) - nekas viņam dzīvē nespēj dot tādu baudu kā sekss ar bezpajumtniekiem. Te jāpiebilst, ka Dainis nenodarbojas ar cilvēku šķirošanu un diskrimināciju - viņam pamatīgi stāv uz jebkura dzimuma bezpajumtnieku, galvenais, lai personāžs būtu iespējami mazāk līdzīgs cilvēkam parastajam. Tomēr Dainis apzinās, ka viņa fetišs ir problēma viņa laulības (un ne tikai) dzīvei, un mēģina situāciju vērst par labu, ar sievu un bērniem pārceļoties prom no Rīgas uz daudz mierīgāko Hohmu.

Hohmā tikām risinās ļoti skaļi notikumi - pilsētas vienu no nolaistākajiem vēstures pieminekļiem, kāda vācu augstmaņa senos laikos projektētu ratnīcu, vietējā pašvaldība ir izlēmusi padarīt par Ginesa rekordā iekļautu vēsturē lielāko Jāņu ugunskuru. Ne visi hohmieši ir par šo iniciatīvu sajūsmā, bet - kam būs degt, tas degs. Grāmatas darbība lielākoties risinās starp brīdi, kad iecere par ratnīcas nodedzināšanu radusies, un pašu Jāņu vakaru. Pa vidam gan te būs itin daudz kolorītāku un mazāk kolorītu notikumu, dīvainu un vēl dīvaināku personāžu (piemēram, Hohmas Lietišķās mākslas vidusskolas dienesta viesnīcas komandants Domeniks Prancāns). Vispār, kas attiecas uz Mākslas vidusskolas audzēkņiem, grāmatas lasīšanas procesā man tā arī nekļuva skaidrs, cik veci viņi ir atbilstoši Kuzmina izpratnei, tīri tekstuāli gan Jānis C., gan viņa piesauktie biedri šķiet esam divdesmitgadnieki, nevis tīņi, bet varbūt es kaut ko līdz galam nesapratu (un patiesībā - itin bieži par Jāni C. vispār šķiet, ka viņam vajadzētu būt stipri vecākam nekā vidusskolas audzēknim, taču lai tas paliek).

Kuzmina gleznā "Dizažio" mana lielākā problēma ir tajā, ka tās daudzie izteiksmīgi iezīmētie darba fragmenti vismaz manās acīs neveido neko līdzīgu kopainai. Pats Dizažio kā antivaronis mani līdz galam nepārliecina, nezinu, vai tur pie vainas viņa hoboseksuālisms vai kā, bet viņa liktenis man ir stipri vienaldzīgs. Brīžam viņš ir kā Bodžeks Horsmens no tāda paša nosaukuma animācijas seriāla, tad atkal man prātā nāk Vonnegūta "Līķu Pēteris" (kurā, starp citu, arī ir daudz par tēmu "māksla" un ir sena ratnīca), un beigu beigās es tā arī nesaprotu, vai Kuzmina darbā ir vairāk vērtības kā performancē "Karamelizācija!", ko veicis kāds no Hohmas konceptuālistiem.