Hohma
Ko es zinu par Svenu Kuzminu? Viņš ir aptuveni 50% no Etīžu teātra Nerten, līdz ar to ir zināms, ka viņš spēj radīt asprātīgus un paradoksiem pilnus tekstus, kuros varoņi varbūt ne vienmēr rīkosies tā, kā diktētu veselais saprāts, toties nekad tev neliks garlaikoties. Viņa literārajai darbībai līdz šim sekojis nebiju, bet lasītais/dzirdētais par viņa debijas romānu "Hohma" lika domāt, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt (paldies Ivetai Z, kas padalījās ar savu eksemplāru!). Un kā tad bija?
Kā izrādās, "Hohma" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanas procesā mani regulāri pārņem sajūta - vai tik tās autors un es neesam aprīkoti ar identiskām biorobota smadzenēm? Nē, es, atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa Marka Formana, nemēdzu domāt, ka varbūt es nemaz neesmu es pats, bet Kuzmina rakstīšanas maniere nudien ir ļoti līdzīga tam, kā rakstu vai vismaz cenšos rakstīt es. Laikraksts "Hohmas vēstnesis" un ar to saistītie personāži tikpat labi varētu saukties "Restorānvagons" ar visiem obligātajiem jokiem par nemaksāšanu autoriem un pseidokompetentu viltusekspertu iesaisti. Protams, es lieliski apzinos savus griestus - man nekad nav bijis gana disciplīnas (un lielākoties - arī iedvesmas), lai spētu tekstu izvērst, atsevišķiem tām elementiem dodot tādu kā virsuzdevumu, kā tas ir "Hohmā", kur stāsti ir spējīgi dzīvot katrs pats par sevi, bet tie iegūst papildu vērtību līdz ar kontekstu.
Hohma, ja var ticēt Kuzminam, ir kūrortpilsēta kaut kur Kurzemē pie jūras. Tekstā ir diezgan daudz norāžu, kas liek domāt, ka Hohmas īstais nosaukums sākas ar burtiem "Liep" un beidzas ar "āja", bet patiesībā tam nudien nav nozīmes. Un pats Kuzmins vispār ir uzaudzis Rēzeknē, jo būtiski ir tas, ka tā ir province, nevis, kur tieši šī province atrodas. Tad jau vairāk nozīme ir tam, kad risinās notikumi. Marks Formans (tāpat kā Kuzmins) ir vairāk vai mazāk mans vienaudzis, līdz ar to ikdiena un vide ir ļoti pazīstamas, pat ar visu to, ka Āgenskalns nav gluži tāda province kā Hohma. Arī es lieliski zinu, kā tas ir visādas lietas pazīt tikai no TV reklāmām un uzskatīt par nepiepildāmiem sapņiem. Uncle Ben's mērce gan man tik emocionāli svarīga nav škitusi, jo mans sapņu produkts bija spēļu konsole Dendy, par kuru tikai tagad uzzināju, ka patiesībā tā ne ar ko (izņemot mārketingu) neatšķīrās no parastajām Zhiliton un UFO, kas bija pieejamas arī mirstīgajiem. Taču grāmatas izlasīšanas iespaidā nopirku gan Uncle Ben's rīsus, gan saldskābo mērci. Secinājums - rīsi ir diezgan labi, kamēr mērce - pārmērīgi cukurota.
Kas ir šīs grāmats skaistums, tā ir Kuzmina sulīgā valoda - uz tās aizmugurējā vāka citēts Miks Koljērs, ka Kuzmins teju visu raksta grāmatu pirmo teikumu stilā, un tā ir tiesa - viņš patiešām māk rakstīt tā, ka gribētos lasīt vēl un vēl. Man patīk gan sastāvdaļas, gan kopējais iespaids par gala rezultātu. Un tas, ka autors labi pārzina drēbi un raksta ticami - tā, kā to savos pirmsākumos darīja Vilis Lācītis (kad rakstīja par celtnieku ikdienu Londonā). Eh, kā man gribētos sarunāt Kuzminu par Restorānvagona vieskoresondentu pēdējai šīs sezonas Vilcieniņu turnīra kārtai - viņš tur būtu tik ļoti iederīgs (pat ja nebūs iepriekš lietojis Alko-Stop), bet diez vai tas ir realizējams pasākums. Lai gan - ja nu viss Internets sadotos rokās, kas zina...
Kā izrādās, "Hohma" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanas procesā mani regulāri pārņem sajūta - vai tik tās autors un es neesam aprīkoti ar identiskām biorobota smadzenēm? Nē, es, atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa Marka Formana, nemēdzu domāt, ka varbūt es nemaz neesmu es pats, bet Kuzmina rakstīšanas maniere nudien ir ļoti līdzīga tam, kā rakstu vai vismaz cenšos rakstīt es. Laikraksts "Hohmas vēstnesis" un ar to saistītie personāži tikpat labi varētu saukties "Restorānvagons" ar visiem obligātajiem jokiem par nemaksāšanu autoriem un pseidokompetentu viltusekspertu iesaisti. Protams, es lieliski apzinos savus griestus - man nekad nav bijis gana disciplīnas (un lielākoties - arī iedvesmas), lai spētu tekstu izvērst, atsevišķiem tām elementiem dodot tādu kā virsuzdevumu, kā tas ir "Hohmā", kur stāsti ir spējīgi dzīvot katrs pats par sevi, bet tie iegūst papildu vērtību līdz ar kontekstu.
Hohma, ja var ticēt Kuzminam, ir kūrortpilsēta kaut kur Kurzemē pie jūras. Tekstā ir diezgan daudz norāžu, kas liek domāt, ka Hohmas īstais nosaukums sākas ar burtiem "Liep" un beidzas ar "āja", bet patiesībā tam nudien nav nozīmes. Un pats Kuzmins vispār ir uzaudzis Rēzeknē, jo būtiski ir tas, ka tā ir province, nevis, kur tieši šī province atrodas. Tad jau vairāk nozīme ir tam, kad risinās notikumi. Marks Formans (tāpat kā Kuzmins) ir vairāk vai mazāk mans vienaudzis, līdz ar to ikdiena un vide ir ļoti pazīstamas, pat ar visu to, ka Āgenskalns nav gluži tāda province kā Hohma. Arī es lieliski zinu, kā tas ir visādas lietas pazīt tikai no TV reklāmām un uzskatīt par nepiepildāmiem sapņiem. Uncle Ben's mērce gan man tik emocionāli svarīga nav škitusi, jo mans sapņu produkts bija spēļu konsole Dendy, par kuru tikai tagad uzzināju, ka patiesībā tā ne ar ko (izņemot mārketingu) neatšķīrās no parastajām Zhiliton un UFO, kas bija pieejamas arī mirstīgajiem. Taču grāmatas izlasīšanas iespaidā nopirku gan Uncle Ben's rīsus, gan saldskābo mērci. Secinājums - rīsi ir diezgan labi, kamēr mērce - pārmērīgi cukurota.
Kas ir šīs grāmats skaistums, tā ir Kuzmina sulīgā valoda - uz tās aizmugurējā vāka citēts Miks Koljērs, ka Kuzmins teju visu raksta grāmatu pirmo teikumu stilā, un tā ir tiesa - viņš patiešām māk rakstīt tā, ka gribētos lasīt vēl un vēl. Man patīk gan sastāvdaļas, gan kopējais iespaids par gala rezultātu. Un tas, ka autors labi pārzina drēbi un raksta ticami - tā, kā to savos pirmsākumos darīja Vilis Lācītis (kad rakstīja par celtnieku ikdienu Londonā). Eh, kā man gribētos sarunāt Kuzminu par Restorānvagona vieskoresondentu pēdējai šīs sezonas Vilcieniņu turnīra kārtai - viņš tur būtu tik ļoti iederīgs (pat ja nebūs iepriekš lietojis Alko-Stop), bet diez vai tas ir realizējams pasākums. Lai gan - ja nu viss Internets sadotos rokās, kas zina...
2019-12-15
comments powered by Disqus