Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot savā pazīšanās ceļā ar Svena Kuzmina daiļradi esmu ticis līdz viņa pirmajai izdotajai grāmatai: stāstu krājumam "Pilsētas šamaņi". Te uzreiz jāpiebilst, ka stāsti krājumā ir vismaz daļēji saistīti - notikumi un personāži no viena stāsta var ieceļot otrā, bet trīs (secīgi ne viens pēc otra izvietoti) stāsti patiesībā pat vispār ir trīs daļas vienam un tam pašam stāstam, turklāt tieši tam, kas vēsta par īstākajiem pilsētas šamaņiem. Nezinu gan, cik ētiski ir kaut ko atklāt par šamaņu darbībām, jo īpaši, ja zināms, ka tās ir devušas rezultātu.

Kuzmina varoņu nudien lielākoties mīt pilsētā, turklāt šī krājuma ietvaros tā pilsēta nebūt nav Hohma, lielākoties viņi ir piederīgi vidusšķirai, gados relatīvi jauni, parasti - bez bērniem, reizēm - arī pavisam vientuļi. Piemēram, kā tā sieviete, kura savā šķūnītī atrod tur skvotojošu ihtiologu. Vai šķūnītī skvotojošais ihtiologs. Vai čalis, kurš joprojām mīl Raini (bet ne dzejnieku). Vai direktora Jensena asistente, kura nezina, ko darīt ar savām divām nedēļām atvaļinājuma. Vai varonis, kas nes paša autora īpašības. Stāsti ir lielākoties smieklīgi, pilni paradoksiem un pa reizei - arī šokējoši. Kā piemēram, viss, kas saistīts ar nepārspējamo misteru Vilbūru. Ja nu kas - šo stāstu vari izlasīt Satori. Arī atgadījums ar Hektoru... neatceros, kāds bija viņa sievišķais vārds un īpatnējām seksa izklaidēm kādā Ņujorkas dzīvoklī. Vai viss, kas saistīts ar "Gaļas vīru" (iespējams, spilgtākais stāsts krājumā). Nē, kolorīta te nudien netrūkst - šī ir no tām grāmatām, kuras grūti nolikt malā, Kuzmins patiešām māk gan pārsteigt, gan arī uzburt ne vienmēr loģiskas, taču ļoti interesantas pasaules.

Jā, itin bieži lielais solījums beidzas ar neko - viņa stāsti nav godīgas noveles ar skaidru atrisinājumu, itin bieži stāsts beidzas pašā interesantākajā vietā, bet tur jau arī ir skaistums - ka tāda pati interesantākā vieta vispār ir. Protams, nav tā, ka šī grāmata varētu mainīt kāda lasītāja pasauli (pat, ja viņš tās iespaidā ieinteresēsies par Heses "Stikla pērlīšu spēli"), gan jau, ka tur ir itin daudz visādu kultūrslāņu apakšā, ieskaitot to pašu Hesi, Peļevinu, Murakami, bet - ja grāmatu vērtē pēc kritērija - vai tās lasīšana sagādā baudu, tad "Pilsētas šamaņi" ir itin labi uzbrūvēti.