Etīžu teātra Nerten izrāde
Pirms dažiem gadiem divreiz biju Nerten izrādes redzējis "Vadātāja" ietvaros tajā laikā, kad tas vēl pastāvēja. Šoreiz savukārt izrādi redzēju pirms Bērnības milicijas koncerta, līdz ar to joprojām nevaru teikt, ka kādu reizi būtu Nerten skatījis kā pamatēdienu. Nezinu gan arī, cik bieži viņi vispār uzstājas patstāvīgi, bet varu sevi itin viegli iztēloties kādu reizi aizejam uz viņu izrādi.
Droši vien būtu vērts paskaidrot, kas tieši tas ir - etīžu teātris Nerten. Vienā spektra galā būs tradicionāls teātris, kur ir izrāde ar lugu tai pamatā, režisoru, aktieriem noteiktās lomās, dekorācijām, kostīmiem un tā tālāk. Pretpols tam ir improvizācijas teātris (par kuru gan man ir tikai teorētiskas zināšanas, tā līdz šim ne reizes neesmu bijis uz nevienu improvizācijas teātra pasākumu), kur nekā no tā visa nav, ir tikai situācijas, no kurām tiek attīstīts diezgan brīvi radīts saturs (sekojot "jā, un" principam). Nerten gadījumā tikām situācija ir tāda, ka ainiņas, ko atveido aktieri, ir iepriekš uzrakstītas, līdz ar to tekstu aktieri zina iepriekš un nekādas improvizācijas tajā nav. Nekādu tērpu, dekorāciju un citu atribūtu gan nav, tāpat izrādes saturs ir drīzāk raksturojams kā dziesmu izlase, nevis kā simfonija - daļas nav savstarpēji saistītas. Patiesībā laikam var teikt, ka tā sauktās etīdes savā būtībā ir skeči (turklāt Nerten gadījumā var saskatīt savu tiesu ietekmju no Monty Python pasaules). Nerten veido divi cilvēki - Toms Treibergs un Svens Kuzmins, kas ir tajā gan aktieri, gan režisori, gan scenāristi (un ar to viņi nodarbojas kopš 2004. gada, proti, aptuveni kopš vidusskolas beigām). Svens pēdējā laikā izdevis arī pāris grāmatas, kuru saturs, ja pareizi saprotu, ir itin tuvs "Nerten" pasaulei. Toms tikām raksta dzeju un arī tulko to.
Šajā reizē pirmo etīdi biju redzējis jau iepriekš (izlaidums skolā, kur vispirms direktors runā šabloniski un patosaini, bet tad aizkustināta skolotāja novirzās no pamattēmas un sāk stāstīt par to, vai Kapri salā sastaptajiem melnādainajiem locekļi atbilst stereotipiem), bet pārējās gan iepriekš redzējis/dzirdējis nebiju. Lielāko sajūsmu manī raisīja etīde par Čeburašku - kā izrādās, šis leģendārais padomju animācijas varonis kā bomzis dzīvo Rīgā un atstāsta savu PSRS nopelniem bagātā mākslinieka pieredzi, cita starpā - guļot ar režisoru. Šī etīde ir krievu valodā (neesmu pārsteigts, bet nebiju to iedomājies, ka abi aktieri ir divvalodīgi), diezgan pilna rupjībām, bet sasodīti smieklīga.
Otrajā vietā es liktu etīdi par santehniķi un pateicīgo klientu, kura izpratne par pateicību nopietni atšķiras no tā, ko vēlētos santehniķis. "Vai Dainim Īvanam latviešu tauta teica - četrdesmit eiro, vēlāms naļikā?" Gala risinājums gan bija prognozējams, bet tas nebūt netraucēja izbaudīt ceļu uz to. Un trešā labākā etīde? Atkal jau svešvalodā - šajā gadījumā ne gluži autentiskā poļu valodā par vīru, kas zvana seksam pa telefonu. Valodas lietojums - kolosāli labs! Patiesībā es teiktu - viss bija labi, vienīgi etīdi par Māru Zālīti pālī varētu mazliet noīsināt. Toties jautājumu no etīdes par Ainaru Mielavu varēju uzdot draugiem un uzzināt, ka viņi itin labi zina citus mūziķus, kuriem arī vecāki iedevuši gramatiski kļūdainus vārdus.
Viena kritika gan man būtu šajā situācijā izsakāma - fon Stricka villas zāles atbilstība teātra izrādēm galīgi nav laba. Krēsli daudzās rindās vienā līmenī, ne pārāk laba akustika un bezgaiss galīgi nenodrošina izcilu teātra skatīšanos. Ja tu aktierus redzi tikai tad, kad viņi stāv kājās, un ne visu laiku dzirdi, tad īsti nevar teikt, ka tu izrādi izbaudi pilnībā. Iespējams, arī aktieriem vērts par šo aizdomāties - kā nodrošināt, lai viņus varētu labāk redzēt un dzirdēt. Kopumā tomēr - laba viegla izklaide.
Droši vien būtu vērts paskaidrot, kas tieši tas ir - etīžu teātris Nerten. Vienā spektra galā būs tradicionāls teātris, kur ir izrāde ar lugu tai pamatā, režisoru, aktieriem noteiktās lomās, dekorācijām, kostīmiem un tā tālāk. Pretpols tam ir improvizācijas teātris (par kuru gan man ir tikai teorētiskas zināšanas, tā līdz šim ne reizes neesmu bijis uz nevienu improvizācijas teātra pasākumu), kur nekā no tā visa nav, ir tikai situācijas, no kurām tiek attīstīts diezgan brīvi radīts saturs (sekojot "jā, un" principam). Nerten gadījumā tikām situācija ir tāda, ka ainiņas, ko atveido aktieri, ir iepriekš uzrakstītas, līdz ar to tekstu aktieri zina iepriekš un nekādas improvizācijas tajā nav. Nekādu tērpu, dekorāciju un citu atribūtu gan nav, tāpat izrādes saturs ir drīzāk raksturojams kā dziesmu izlase, nevis kā simfonija - daļas nav savstarpēji saistītas. Patiesībā laikam var teikt, ka tā sauktās etīdes savā būtībā ir skeči (turklāt Nerten gadījumā var saskatīt savu tiesu ietekmju no Monty Python pasaules). Nerten veido divi cilvēki - Toms Treibergs un Svens Kuzmins, kas ir tajā gan aktieri, gan režisori, gan scenāristi (un ar to viņi nodarbojas kopš 2004. gada, proti, aptuveni kopš vidusskolas beigām). Svens pēdējā laikā izdevis arī pāris grāmatas, kuru saturs, ja pareizi saprotu, ir itin tuvs "Nerten" pasaulei. Toms tikām raksta dzeju un arī tulko to.
Šajā reizē pirmo etīdi biju redzējis jau iepriekš (izlaidums skolā, kur vispirms direktors runā šabloniski un patosaini, bet tad aizkustināta skolotāja novirzās no pamattēmas un sāk stāstīt par to, vai Kapri salā sastaptajiem melnādainajiem locekļi atbilst stereotipiem), bet pārējās gan iepriekš redzējis/dzirdējis nebiju. Lielāko sajūsmu manī raisīja etīde par Čeburašku - kā izrādās, šis leģendārais padomju animācijas varonis kā bomzis dzīvo Rīgā un atstāsta savu PSRS nopelniem bagātā mākslinieka pieredzi, cita starpā - guļot ar režisoru. Šī etīde ir krievu valodā (neesmu pārsteigts, bet nebiju to iedomājies, ka abi aktieri ir divvalodīgi), diezgan pilna rupjībām, bet sasodīti smieklīga.
Otrajā vietā es liktu etīdi par santehniķi un pateicīgo klientu, kura izpratne par pateicību nopietni atšķiras no tā, ko vēlētos santehniķis. "Vai Dainim Īvanam latviešu tauta teica - četrdesmit eiro, vēlāms naļikā?" Gala risinājums gan bija prognozējams, bet tas nebūt netraucēja izbaudīt ceļu uz to. Un trešā labākā etīde? Atkal jau svešvalodā - šajā gadījumā ne gluži autentiskā poļu valodā par vīru, kas zvana seksam pa telefonu. Valodas lietojums - kolosāli labs! Patiesībā es teiktu - viss bija labi, vienīgi etīdi par Māru Zālīti pālī varētu mazliet noīsināt. Toties jautājumu no etīdes par Ainaru Mielavu varēju uzdot draugiem un uzzināt, ka viņi itin labi zina citus mūziķus, kuriem arī vecāki iedevuši gramatiski kļūdainus vārdus.
Viena kritika gan man būtu šajā situācijā izsakāma - fon Stricka villas zāles atbilstība teātra izrādēm galīgi nav laba. Krēsli daudzās rindās vienā līmenī, ne pārāk laba akustika un bezgaiss galīgi nenodrošina izcilu teātra skatīšanos. Ja tu aktierus redzi tikai tad, kad viņi stāv kājās, un ne visu laiku dzirdi, tad īsti nevar teikt, ka tu izrādi izbaudi pilnībā. Iespējams, arī aktieriem vērts par šo aizdomāties - kā nodrošināt, lai viņus varētu labāk redzēt un dzirdēt. Kopumā tomēr - laba viegla izklaide.
2019-06-26
comments powered by Disqus