Kazhes pierakstu burtnīca

Brīvdienu izbrauciens divatā ar Andreju, to, kurš tagad liepājnieks, bija mana iniciatīva. Doma bija vienkārša - piektdienas vakarā aizlidot uz Diseldorfu, sestdien aiziet uz futbolu un svētdien atgriezties mājās. Vienkārši un skaidri. Kāpēc uz Diseldorfu? Protams, ka tālab, ka tā ir pilsēta, no kuras nāk ne tikai futbola klubs "Fortuna", bet arī grupa "Die Toten Hosen", kura pat savulaik finansiāli palīdzēja "Fortunai" tās īpaši smagos laikos. Šobrīd "Fortuna" spēlē Vācijas otrajā Bundeslīgā, kas ir itin labs līmenis un skaitās arī viens no atmosfēras ziņā labākajiem turnīriem Eiropā (pilni stadioni un vairums publikas tur ir aktīvie līdzjutēji, nevis tūristi, kas atbraukuši apskatīties uz slavenībām). Nekādu detalizētāku plānu šim pasākumam nebija, rezervēju kaut kādu Airbnb un sākām gaidīt, kad pārdošanā parādīsies futbola biļetes. Proti, aviobiļetes jau bija, bet futbola vēl nebija. Tai taču nevajadzētu kļūt par problēmu, pareizi?

Un te nu es maldījos. Kamēr Latvijā pat uz spēli Latvija - Anglija biļetes iegādāties bija vieglāk par vieglu, un arī uz lielajiem eirokausu mačiem iepriekšējā sezonā pat, ja stadions kādu reizi gadījās pilns, ne tuvu nebija tā, ka būtu bijis jāgaida dzīvajā rindā, tad Vācijā situācija ir drusku citādāka. Te gan jāpiebilst, ka sākās viss ar mums neveiksmīgu kalendāru. Lieta ir tāda, ka Vācijas līgās - gan pirmajā, gan otrajā Bundeslīgā spēļu kārtas parasti ir izkliedētas no piektdienas līdz svētdienai. Konkrēti piektienas vakarā ir viena spēle, vairums - sestdienā un vēl pārītis svētdienas pēcpusdienā. Mūsu plānos iekļautā spēle Fortuna Düsseldorf - Schalke 04 diemžēl izrādījās tieši tā, kuru turnīra rīkotāji izlēma spēlēt piektdienā. Proti, tajā dienā, kad mēs ielidojām Diseldorfā, un spēles sākuma laiks aptuveni sakrita ar mūsu ielidošanu Diseldorfas lidostā. Ievērojot to, ka lidmašīnām ir tendence kavēties, no lidostas līdz pilsētai kaut kāds gabaliņš tomēr ir braucams un ar somām diez vai stadionā mūs ielaistu, bija skaidrs - ja mums vispār palaimēsies tikt stadionā, tas varētu būt uz kādām pēdējām 30 spēles minūtēm. Un tas neizklausās sevišķi iedvesmojoši.

Kādas būtu alternatīvas? Par laimi Diseldorfa vismaz atrodas maksimāli centrālā vietā Vācijā, tā dēvētajā Ruhrhgebiet, kur ne vairāk kā stundas brauciena (ar sabiedrisko transportu attālumā) ir vēl vairākas citas gana lielas pilsētas, kurās ir komandas pirmajā vai otrajā Bundeslīgā: Leverkūzene, Ķelne, Gladbaha, Gelzenkirhene, Bohuma, tikai drusciņ tālāk arī Dortmunde. Proti, potenciāli pat veselas sešas pilsētas, kuras vajadzības gadījumā varētu sasniegt. Taču mīnuss ir tāds, ka pusi spēļu visas komandas aizvada izbraukumā, līdz ar to aktuālas mums bija tikai mājās spēlējošās. Gelzenkirhene, protams, atkrita automātiski, jo "Schalke" šajā nedēļas nogalē viesojās Diseldorfā (kā mēs to jau noskaidrojām), tāpat izbraukumā spēlēja Leverkūzenes "Bayer" un Gladbahas "Borussia", bet Dortmundes "Borussia", lai arī mājās, bet svētdienā (un kamēr uz spēli Diseldorfā varētu cerēt tikt arī svētdienā, no Dortmundes pēc spēles gan mēs uz lidostu nepaspētu). Līdz ar to atlika divi varianti: pirmajā Bundeslīgā 1. FC Köln - FC St. Pauli un otrajā VFL Bochum - "Arminia" Bielefeld. Kad mēs attapāmies, ka Diseldorfā uz spēli netiksim, Ķelnē biļetes sen bija izpārdotas. Līdz ar to atlika viens darba variants - Bohuma. Tur vēl bija dažas dienas jāpagaida līdz biļešu tirdzniecības sākumam, ielikām sev kalendāros atgādinājumu un cuš... Man atslēgas brīdī bija sanāksme, kuras dēļ nevarēju monitorēt biļešu tirdzniecību, Andrejs iestājās dzīvajā rindā un sagaidīja paziņojumu "biļetes beigušās". Cik daudz tur bija biļešu, ko palaida brīvajā tirdzniecībā, skaidrs nebija, bet tas lietas būtību nemainīja - pāris nedēļas pirms brauciena uz Vāciju uz futbolu mums biļešu nebija.

Šādā brīdī variants, protams, ir skatīties vēl kādu līmeni zemāk. Izrādījās - viens mums it kā derīgs variants bija, tajā pašā sestdienā spēli aizvadīja arī Ķelnes otrā pēc spēka komanda - "Viktoria Köln" pret "Ulm" vienību, kas ap tūkstošgades robežu pat bija vienu gadu aizvadījusi pirmajā Bundeslīgā. Uz šo spēli biļetes bija pieejamas pārdošanā, mega ažiotāžas nebija, bet... arī no mūsu puses nē. Braukt uz Vāciju, lai vērotu spēli pēc spēka trešajā līgā - kaut kā drusku bēdīgi tas šķiet. Jā, gan jau, ka trešajā līgā līmenis pēc mūsu standartiem būtu gana augsts, tomēr skaidrs taču, ka tas nav tas. Kamēr 1. FC Köln savas mājas spēles aizvada stadionā ar 50'000 skatītāju vietām un tas parasti ir izpārdots, tad "Viktorijas" mājas stadiona "Sportpark Höhenberg" ietilpība ir nepilni 8'500 vietu un visbiežāk tas nav piepildīts pat uz pusi. Un braukt uz Vāciju, lai skatītos futbolu pustukšā "Skonto" līmeņa stadionā - tas galīgi nešķiet iespaidīgi.

Kas atliek? Palikt mājās, protams, nebija variants, it kā varētu nospļauties uz futbolu un saplānot kaut ko citu, bet tomēr tā būtu drusku vilšanās (grūti pat teikt, kas būtu bēdīgāk - iet uz "Viktoria" vai neiet nemaz), un tad atliek tikai variants ar biļešu pārpircējiem. Kā noskaidroju, Vācijā ar šo situācija ir ne pati labākā (proti, klubiem nepatīk visādu kreiso servisu iesaiste), taču nolēmām riskēt un kaut kādas biļetes iegādāties. Kas notika tālāk, pat rakstīt īsti negribās - īsi sakot, totāls sviests, un gluži tik vienkārši, kā nopirkt biļetes un aiziet uz spēli, tā tas nebija. Process bija pilns dažāda sviesta, par kuru es labprātāk puspubliskā vidē nerakstīšu, vienu varu teikt droši - citreiz es šādu ceļu iet nebūtu gatavs. Un vēl tajā brīdī, kad skenējām biļetes pie ieejas stadionā, nebija zināms, tiksim iekšā vai nē (varu izstāstīt tikai to, ka mūsu sākotnēji iegādātās biļetes nebija lietojamas un patlaban vēl ceru, ka dabūšu par tām naudu atpakaļ). Bet nu vismaz beigās mēs uz futbolu tikām. Taču par to - vēlāk, jo pagaidām šī apraksta ietvaros vēl esam Rīgā.

Tātad, atgriežamies piektdienā. Andrejs ar auto atbrauc no Liepājas, es apdaru cik nu paspēju dažādas lietas darbam, un mēs dodamies uz 22. autobusu. Man gan vēl turpinās divu nedēļu sprinta noslēguma sapulce, bet piedalos tajā no autobusa, un sapulce beidzas īstajā brīdī - autobusam piestājot lidostā. Bez starpgadījumiem tikām cauri drošības kontrolei, iedzērām pa pirmslidojumam alum un - aiziet, uz Vāciju!

Lidmašīnā mums turklāt paveicās - bijām iedalīti vienā rindā, teorētiski viens pa vidu, otrs ejā, taču loga vieta palika brīva un varējām izplesties. Tā kā ne viens, ne otrs neesam no tiem mazākajiem cilvēkiem (manā gadījumā gan, protams, tikai Y ass virzienā), šis bija ļoti patīkams bonuss. Arī Diseldorfas lidostā nekas ievērības cienīgs nenotika (zināmā mērā neinteresanti lidot uz valsti, kur tu saproti visus uzrakstus un lielākoties arī to, ko runā vietējie), atradām vilcienu, kas mūs nogādājā pilsētā (kas nebūt nav tālu no lidostas), un varējām doties uz rezervēto dzīvokli.

Apmetušies mēs bijām netālu no Diseldorfas Schillerplatz - laukuma, kura nosaukums ir daudz iespaidīgāks nekā saturs. Apvidus - tipisks vācu guļamrajons, kluss, mierīgs, tuvākajās ielās gandrīz nulle dzīvības, nekādu veikalu vai krodziņu, tikai parastu vācu birģeru mitekļi. Vismaz minimālu kolorītu ienesa vīrs, no kura dabūjām mūsu dzīvokļa atslēgas - vārtrūmē mītošs (ok, domājams, ka vārtrūmē ir ieeja viņa dzīvoklī, nevis faktiskā dzīvesvieta) vīrs uzvārdā Pletenbergs. Ja ņem vērā, ka šis uzvārds vismaz man saistās ar Livonijas ordeņa mestru Valteru fon Pletenbergu (atmiņā gan bija palicis, ka viņš bija Kurzemes hercogs, bet tieši šajā vēstures segmentā nekāds eksperts nejūtos esam), ieraudzīt mūsdienu šī uzvārda nēsātāju - diezgan nošķurkuša paskata vīreli, no kura nāca pamatīgs marihuānas aromāts, jāsaka - drusku šo gadsimtu laikā Pletenbergi ir gājuši uz leju. Protams, ignorējot "nelielo" varbūtību, ka šis vīrs ar fon Pletenbergiem nav nekādi saistīts.

Ko es varu teikt par mūsu dzīvokli? Īsumā - ir palikts labākos. Kritiskākā lieta, par kuru nebiju kaut kā iedomājies - dzīvokļa aprakstā bija teikts, ka tur ir gulta un dīvāns, un rezervējot biju norādījis, ka braucu uz Vāciju "mit einem Freund", kas vismaz manā izpratnē paredz draugu, ar kuru tev nav seksuālu attiecību. Līdz ar to, atklājot, ka dīvāns ne tikai nav uzklāts, bet tam nav pieejams arī palags, bija drusku vilšanās. Protams, nav tā, ka ārzemju braucienos man nebūtu nācies dalīt gultu ar citu vīrieti un man nav satraukuma, ka pēkšņi "starp mums kaut kas notiks", esmu tik garlaicīgi heteroseksuāls, ka liberālim tādam pat nekļātos būt. Kur tad problēma? Ja ir iespēja izmantot atsevišķu guļvietu, protams, ka es tādu izmantošu, vēl jo vairāk rēķinoties ar to, ka Andrejs varētu krākt, un ir zināms, ka viņam vispār nav tas labākais miegs. Līdz ar to vienojāmies, ka viņam tiek gulta, man - neuzklātais dīvāns, vismaz segas un spilveni bija divi, līdz ar to teorijā nevajadzēja visam būt tik slikti.

Kā vēl šajā dzīvoklī nebija? Nekādas dušas želejas vai šampūna dušas telpā, jebkādu gatavošanai nepieciešamu produktu virtuvē (bija plīts, pannas un katli, bet ne miņas ne tikai no eļļas, bet pat no sāls un pipariem), un, iespējams, stulbākais ledusskapis pasaulē. Ja tev durvju aila uz virtuvi ir tieši tik šaura, ka tajā knapi var atvērt ledusskapja durvis un ledusskapis, kā var saprast, atrodas tieši pie šīm durvīm, tu taču noteikti vēlēsies, lai šīs durvis vērtos vaļā prom no virtuves, vai ne? Tā, ka tu izej no virtuves ārā, atver ledusskapi, izņem no tā produktus, aizver ciet ledusskapi un ieej virtuvē. Un līdzīgi rīkojies, ja pēcāk vēlies kaut ko ielikt atpakaļ ledusskapī. Mazliet atgādina to joku par ziloņa un žirafes ielikšanu ledusskapī. Kamēr vācu šokolādei "Rittersport" ir leģendārais sauklis "Quadratisch. Praktisch. Gut.", tad šai virtuvei tas varētu būt... kaut kas pretējs.

Labi, bet šajā mirklī mums nebija plānos kaut ko gatavot virtuvē, bet gan doties uz kādu tuvēju bāru, kur varētu noskatīties beigu daļu tai spēlei, kuru bijām cerējuši redzēt klātienē. Super tuvu neviena bāra nebija, teicu jau, ka šis bija kluss guļamrajons, bet kopumā Vācijā knaipes, protams, nav vēl izņemtas no apgrozības kā ticīgiem musulmaņiem nepieņemamas. Ar iepriekšējo teikumu, šķiet, diskreditēju sevi kā liberāli, līdz ar to varbūt arī nav nekāds brīnums, ka esmu tik ļoti garlaicīgi hetero, binārs un neieinteresēts aiziet uz Diseldorfas ikmēneša poliamoro mīlētāju vakaru (biju skatījies, kādi izklaides pasākumi šajās brīvdienās notiek Diseldorfā, un FB notikumu sadaļā šis bija viens no mazāk kā desmit piedāvājumiem - pilsētā, kurā iedzīvotāju ir vairāk kā Rīgā, jāsecina - feisbuka notikuumu sadaļa nešķiet aktīvi lietota). Pirmajā bārā, ko atradām, secinājām, ka nav brīvu vietu, tas primāri bija biljarda bārs, bet ar daudziem TV ekrāniem un arī ar itin daudziem cilvēkiem. Viens variants būtu skatīties spēli ārpusē, jo viens no TV ekrāniem bija novietots ārpus bāra, lai smēķētājiem nenāktos palaist garām skaistākos vārtus viņu dzīvē, tomēr izlēmām, ka šis būtu kādus 30% pārāk nožēlojami. Devāmies tālāk. Otrais bārs, kas saucās "Sky Sports Bar", izrādījās gandrīz tukšs, un tā vienīgais ekrāns rādīja neko. Labs sporta bārs, ko lai saka. Beidzot trešajā reizē (kas gan nepienāca super ātri) mums uzmaidīja laime - nonācām maksimāli autentiskā vācu knaipē, kur vietējie birģeri "Fortunas" atribūtikā lādējās par savu komandu, kurai nekas nepadevās uzbrukumā. Arī tur nebija super daudz vietas, bet pie letes piestāt sanāca, man gan nācās drusku pieliekties, jo citādi neredzētu ekrānu (pārsteidza, ka pat Vācijā vietējās kundzes brīnījās par to, cik esmu garš - neesmu jau es ne divi metri un šī, cik man zināms, nebija Āzijā, līdz ar to tāda uzmanība šķita drusku mulsinoša, varbūt vienkārši dāmām galvā bija drusku vairāk dzērienu, nekā nepieciešams). "Fortuna" savus atbalstītājus nepriecēja, spēles pēdējās divdesmit (vai cik nu mēs tur minūtes redzējām) tai it kā bija lielākā daļa bumbas kontroles, bet jebkādas precizitātes trūkums, mēģinot uzsākt uzbrukumus, liedza iespēju tikt vaļā no nelabvēlīgā rezultāta 0:1, un patiesībā pat tieši "Schalke" retajā reizē, kad aizskrēja uzbrukumā, apliecināja, kā ar bumbu ir jāizrīkojas, un panāca šādā spēlē neatspēlējamu 0:2. Rezultātā "Schalke" vēl vairāk nostiprinājās Otrās Bundeslīgas galvgalī, bet "Fortunai" atlika vien palikt pie "Die Toten Hosen" deklarētā, ka "egal, wer heute siegt" (tiesa, viņi to dzied par izbraukuma spēli, iespējams, ka savā laukumā tomēr gribas arī uzvarēt). Alus no mucas te tika dzerts smieklīgās 0.2 litru glāzēs un, paņemot katru nākamo, uz tava alus paliktnīša uzvilka vēl vienu strīpu. Būdams, kā zināms, kārtīgs vecis, uz sava paliktņa dabūju veselu vienu šādu svītriņu.

Kad spēle bija beigusies, devāmies pastaigā pa vakarīgo Diseldorfu un secinājām, ka tā izskatās pēc maksimāli tipiskas Vācijas pilsētas. Ne tur kaut kas, lai paustu iebildumus, ka nē - šitā ir nesmuki, bet arī ne tā, ka būtu sajūta: "Noteikti gribēšu šeit atgriezties!" Patiesībā nebija jau arī sevišķa pamata gaidīt kaut ko vairāk - Rūras apgabala pilsētu vidū Diseldorfa ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar īpatnējo vēsturisko detaļu, ka pēc otrā kara tieši šeit savu darbību Vācijā atjaunoja/uzsāka daudzas Japānas korporācijas un līdz ar to līdz pat mūsdienām Diseldorfā ir relatīvi nozīmīga japāņu minoritāte, vairāk japāņu ēstuvju kā citur Vācijā un pat kaut kādi Japānas stilā veidoti apskates objekti, līdz kuriem mēs gan netikām. Jāatzīst, ka uz autoparku Diseldorfā saikne ar Japānu sevišķu ietekmi nav atstājusi - dominējošās auto markas ielās pārliecinoši bija VW, BMW, Mercedes-Benz un mazākā mērā Audi, kamēr Latvijā tik ļoti pierastās Toijotas lielākoties pilda īstermiņa īres auto funkcijas, neviens kārtīgs birģeris ar tādu japāņu knapsieriņu nepārvietojas. Arī elektroauto es teiktu, ka diži daudz nemanīja, kas gan droši vien nepārsteidz - lai nu ko par vāciešiem parasti nesaka, tas ir, ka viņi būtu ļoti atvērti visam jaunajam.

Kam gan vācieši ir ļoti atvērti, tie ir Ziemassvētku tirdziņi. Cik daudz mēs tādus redzējām un vismaz daļēji tajos pabijām tajās nepilnās diennaktīs, ko mēs pavadījām Doičlandē, es nespēšu uzskaitīt, bet Diseldorfā vien no tādiem čumēja un mudžēja. Un, kas ir būtiski - karstvīns tur bija lētāks, nekā Rīgā vai Tallinā. Šajā vakarā gan to nenotestējām, bet kārtības labad tas noteikti jāpiebilst. Kas vēl? Jau pastaigas laikā, domājot par Ziemassvētku tirdziņiem un terorisma atgadījumiem tajos (kas Vācijā nebūt nav retums, arī nedēļu pēc mūsu atgriešanās Latvijā varējām ziņās lasīt par policijas novērstu plānu kādā no šiem tirdziņiem iebraukt ar kravas auto), atcerējāmies arī par bēdīgi slavenajiem notikumiem netālās Ķelnes centrālajā laukumā Jaunajā gadā un, Wikipedia noskaidroju, ka arī Diseldorfā, lai arī mazākā mērā toreiz bija novērojamas līdzīgas parādības. Nekādus vispārejošus secinājumus no šī izdarīt droši vien nevarētu, bet kaut kādas problēmas Vācijā, domājams, pastāv, un nelāgi, ka ar to risināšanu, šķiet, sevišķi labi nevedas, citādi diez vai tādu popularitāti Vācijas politikā būtu iekarojuši putina rokaspuiši no "Alternatīvas Vācijai". Jā, bez depresīvām pārdomām neiztikt, tāda dzīve.


Kādu laiciņu paklīdām pa Diseldorfu, atceļā uz dzīvokli piestājām pārtikas veikalā, kas tīkamā kārtā visās dienās, izņemot svētdienas (kad tas ir pilnībā slēgts), strādā līdz pusnaktij, nopirkām kaut ko graužamu, uzdzeramu un ēdamu brokastīs, un devāmies uz dzīvokli. Kādu laiciņu pasēdējām, tad man šķita - laiks iet gulēt, un drīzumā sākās šī brauciena "jautrākā" daļa.

Ko es ar to domāju? Aizej tu mierīgi gulēt dīvānā, jā nav palaga un dīvāna materiāls šķiet varbūt ne gluži patīkams, bet mazums, kādās vietās man nācies gulēt. Un tad sākās. Nē, tas nav nekāds retums, ka man neizdodas uzreiz aizmigt. Visbiežāk šo var atrisināt vai nu ar padzeršanos vai ar loga atvēršanu, bet šajā reizē viss bija kaut kā citādāk. Jau it kā gandrīz migu ciet, kad piefiksēju, ka man trūkst elpas. Ievilku gaisu plaušās un bija tāda sajūta - kaut kas tur nestrādā. Tu it kā ieelpo, cik dziļi vien vari, bet tu nejūti sevi piepildāmies ar skābekli. Atvēru logu - labāk nekļuva. Un tad pēc kāda brīža piefiksēju, ka man trūkst elpas - tādā ziņā, ka es vienkārši aizmirstu elpot. Tā ir nereāli dīvaina un absolūti ne patīkama sajūta. Ko tā raisa? Protams, ka drusku panikas. Vai kaut kas manī ir aizgājis pa pieskari? Labi, kamēr es neguļu, es varu piedomāt pie elpošanas, bet kāda garantija, ka, ja man pēkšņi izdosies aizmigt, es vienkārši nepārstāšu miegā elpot? Vai kaut kas tāds vispār ir iespējams, ja neesi zīdainis? Kas ar mani notiek? Vai modināt Andreju? Bet ko tas līdzēs? Cīnoties ar nepieciešamību pastāvīgi domāt par elpošanu, ierakstīju jautājumu "gūglē" (šoreiz - nevērsos pa taisno pie AI). Un ko es uzzināju? Ka tā reizēm varot notikt. Stresa vai citu apstākļu ietekmē tev var pārstāt neapzinātā elpošana. Parasti tas kādā brīdī atiet vaļā pats, bet bija ieteikums veikt elpošanas vingrinājumus. Sekoju tiem, un it kā kļuva labāk. Spriežot pēc tā, ka drīzumā iemigu un no rīta padomos (vismaz tā man šķiet, zināms, ka par šo apstākli tu nekad nevari būt pilnīgi drošs), viss noslēdzās labvēlīgi. Protams, turpmākās pāris dienas es tik ļoti daudz pievērsu uzmanību savai elpošanai, ka tas pat man pašam šķita pilnīgi stulbi, bet tā nu tas bija. Pēcāk man radās pārdomas, ka, iespējams, biju ticis pie drusku alerģiskas reakcijas no dīvāna pārklāja, kas arī bija manī ķermenī izraisījusi šo gļuku. Nākamajā vakarā logu atvēru jau ļoti savlaicīgi, cerībā ka lielāks svaiga gaisa daudzums man palīdzēs un, šķiet, ka tā arī bija. Negulēju varbūt izcili (gluži no pirmās nakts stresa vaļā ticis nebiju, tomēr vismaz normas tuvumā, ja ne gluži tās robežās).

No rīta, protams, nejutos izcili, līdz ar to bija labi, ka šajā dienā nebiju plānojis doties skriet, bet būtu varējis būt arī sliktāk. Lai uzlabotu savu kondīciju, vai arī pilnīgi neatkarīgi no tās, rītu sāku ar olu trieciendevu - iepriekšējā vakarā biju nopircis iepakojumu ar desmit olām, pieņemot, ka arī Andrejs tās ēdīs, bet izrādījās - neēdīs vis. Tad nu man nācās trīs ēdienreizēs - divās brokastīs un vienās vakariņās - noēst desmit olas. Biju pārliecināts, ka pēc šīm dienām pat fizioterapeita man nepārmestu, ka uzņemu par maz olbaltumvielu. Tiesa, lēmums pirmajā reizē četras olas novārīt un apēst bez sāls, varbūt nebija pats labākais, bet iekšā es tās dabūju un aizbēgt tās pēcāk nemēģināja.

Šīs dienas pamatuzdevums mums bija došanās uz Ķelni uz futbolu. It kā sevišķi steigties nevajadzēja - spēle sākās vien pusčetros, taču izlēmām, ka drošāk būs savlaicīgi uz turieni aizbraukt un vispirms pavazāties pa pilsētu, nevis braukt pēdējā brīdī, cerot, ka Vācijas vilcieniem var uzticēties. Eh, Vācijas vilcieni! Par tiem man būs vēl daudz stāstāma, bet man kaut kā šķiet, ka šis teksta blāķis tāpat ir izaudzis kā Berlin Brandenburg lidostas būvniecības termiņš, tāpēc pagaidām likšu punktu, un par Ķelni - otrajā piegājienā. Jā, mazliet dīvaini man šķiet, ka apraksts par divām dienām Vācijā sasniedz tādus apjomus, it kā tas būtu bijis ceļojums uz kādu īpaši eksotisku pasaules nostūri, bet savai rakstības manierei pavēlēt nevaru - kad rakstās gari, tad akli sev sekoju.