Tautas rogainings 2016
Šis bija mans ceturtais Tautas rogainings, bet vienlaikus tā bija arī mana debija šajās sacensībās. Kā tā? Paskaidrošu.
2013.gadā uz starta izgāju komandā ar man personīgi nemaz nepazīstamiem orientieristiem ar itin nopietnu sacensību pieredzi. Tolaik biju izcili zemā vērtībā kā komandas biedrs - vien 2013.gada sākumā biju pirmo reizi paņēmis rokās kompasu komplektā ar orientēšanās karti (faktiski karti laikam vispār nebiju iepriekš pat rokās turējis), biju dažas reizes gājis (nevis skrējis) "Magnētā", kompasu īsti neizmantojot un galvenokārt virzienu nosakot pēc... saules. Arī fiziskā gatavība man bija itin ierobežota - skriešanas treniņus tolaik veicu neregulāri (datu par to, cik tieši neregulāri, man pat nav, jo Sportlyzer, kuru tolaik izmantoju, sen vairs kā neatbalsta Twitter autorizāciju, bet cita profila man tur nemaz nebija, un patiesībā - vienalga) un visbiežāk pat bez jebkādas uzskaites (telefons ar sliktu GPS, vienaldzīga attieksme pret rezultātiem). Īsi sakot, man paveicās, ka mani biedri dažādu iemeslu dēļ toreiz izrādījās noskaņoti iet, nevis skriet, un tāpat es nekādas vērtīgas funkcijas toreiz neveicu - vienkārši gāju līdzi, it kā cenšoties sekot kartei, bet reāli laikam jau diži nesekojot.
2014.gadā mana gatavība droši vien bija mazliet labāka - vēl atsevišķi stipri nesekmīgi "Magnēta" posmi, viens "Kurzemes pavasaris", bet joprojām - gaužām neregulārā skriešana. Tiesa - vismaz sistemātiska, jo nu biju pasācis atzīmēt visu "Endomondo", līdz ar to vismaz zinu, ka kopumā 2014.gadā noskrēju drusku virs 300km. Šoreiz uz starta izgāju kopā ar godāto Turaidu Petrovu no "Stīvija Vondera" vienības. Galvenokārt gājām, uz beigām mazliet uzskrējām, bet ne sevišķi daudz, jo īsti nebiju gatavs lielākai skriešanai (bija arī vēdera problēmas), bet kā līdzskrējējs joprojām biju stipri bezvērtīgs - noteikti no manis bija vairāk labuma kā no sarunu biedra kā no cilvēka, ar ko kopā doties orientēties.
Pērn pēc saviem novērojumiem par to, cik grūti man vedās ar orientēšanos Miķeļtorņa Spartakiādē, manī dzima apņemšanās kaut ko savā orientēšanās nīkulībā darīt, un sezonas otrajā pusē tiešām pa divām reizēm mēnesī uz "Magnētu" aizbraucu. Līdz ar to vēlreiz startējot kopā ar Turaidu zem "Vondera" karoga, šoreiz jau jutos vismaz drusku mazāk stulbs, un lai vai kā, bet vismaz distances garumā pastāvīgi zināju, kur kartē mēs atradāmies un vismaz kaut kādās situācijās arī izteicu savu viedokli par to, kas tagad jādara. Tiesa, mūsu pamatīgo kļūdu ar aizskriešanu nepareizā virzienā tāpat nogulēju. Šoreiz vairāk skrējām, bet kaut kur ap distances vidu man parādījās mistiskas sāpes kājā, kuras tuvāk beigām tikai pieņēmās spēkā un rezultējās nespējā kādu nedēļu normāli staigāt (ieskaitot kājas piepampšanu par kādiem 50 bonusa procentiem) un pārtraukumu skriešanā uz mēnesi. Tiesa, kopumā šķita, ka fiziskā gatavība 2015.gada rudenī man bija itin cienījama - līdz nelāgajam atgadījumam rogainingā biju paspējis jau noskriet ap 750 kilometriem šī gada laikā.
Un tad pienāca 2016.gada rudens, kad es atkal startēju zem "Stīvija Vondera" vārda, taču pilnīgi citā formātā. Proti, šogad izvēlējos izmēģināt savu gatavību orientēšanās maratona distancē. Kas tas tāds? Faktiski, tas nav īsti rogainings, jo tev ir dota pavēles distance (punkti jāapmeklē iepriekš noteiktā secībā), summāri tavai distancei putna lidojumā veidojot maratonu (42'195 metri). Skaidrs, ka reālā distance būs lielāka, jo pamēģinu tu veikt maratonu mežā pa azimutu! Līdz ar to kontrollaiks ir it kā ļoti dāsns - veselas 8 stundas, taču jārēķinās ar to, ka (gadījumā, ja tu neesi labs orietierists - proti, manā gadījumā):
1) šķēršļu apiešanas, ātrāka risinājuma un kļūdu dēļ veicamā distance būs izteikti garāka par 42 kilometriem - faktiski es rēķinājos ar 50km;
2) tev nepastāv tāds variants kā "neatradu punktu" - vai tur plīst vai lūst, bet visi obligātie kontrolpunkti tev ir jāatrod un variants "šis laikam nebūs", kāds man savulaik rogainingos ir gadījies, te nav izskatāms. tas, savukārt, nozīmē, ka situācijās, kad esi "noracies", vari pazaudēt daudz laika, un tad jau būs vien jāsāk satraukties par kontrollaiku. Plus, kā zināms tev jau tāpat vajag pietiekamu fizisko gatavību, lai tos 50 kilometrus varētu veikt;
3) neviens tevi "neizručīs" un nedomās tavā vietā - maratona distanci tu veic vienatnē un pats arī esi vienpersoniski atbildīgs par punktu atrašanu.
Pērn vēl ar Turaidu runāju par to, ka maratons ir tāds riskants formāts - baigi var gadīties, ka nepietiek laika, un nav īsti skaidrs, izdosies to veikt, vai nē. Bet šogad tomēr izlēmu piedalīties, galvenokārt ar domu saprast - varu es to vai nē. Fiziski jutos diezgan labi gatavs, arī apvidus šogad bija relatīvi viegls un tādiem nenopietniem orientieristiem kā man pateicīgs - meži ap Jaunciemu, līdz ar to kaut kāda ticība paša spējām man bija. Marina kopā ar Ilzi, Irbi un Anitu devās četru stundu rogainingā, kamēr man bija iespēja viņu plānošanas laikā sēdēt automašīnā un mazliet nervozēt. Kā nekā biju gaužām godprātīgs un necentos iepazīties ar karti, kamēr tā netiks man pašam izsniegta starta brīdī.
Protams, ka startā, kad tev no muguras nesas simtiem rogaininga dalībnieku, kuri jau 45 minūtes pavadījuši pētot kartes, līdz ar to labi zina, kurp viņiem tagad jādodas, mazliet apjuku un sāku skriet līdzās pārējiem aptuveni pareizajā virzienā, bet tas aptuveni arī bija pareizais variants. Pamazām saorientējos un sapratu, ka karte kopumā tiešām bija viegla - vairums punktu manā distancē bija novietoti gana izteiksmīgi, lai nebūtu ilgi jālauza galva par to, pa kuru pusi tiem piekļūt un kā punktu atrast. Noteikti par labu (it īpaši psiholoģiski) nāca arī tas apstāklis, ka dažas dienas iepriekš biju izgājis īso kursu orientēšanās teorētiskajos pamatos ar "profesori" Irbi, līdz ar to vismaz terminoloģiski jutos daudz kompetentāks kā iepriekš.
Kas šādā pasākumā ir salīdzinoši pagrūti (cilvēkam bez pieredzes), tas ir novērtēt savu progresu. Kopumā uz 42 kilometriem man bija paredzēti 30 kontrolpunkti, bet skaidrs, ka attālums starp tiem nav vienmērīgs. Lai iekļautos kontrollaikā, pēc idejas man vajadzēja veikt (pa azimutu) drusku virs pieciem kilometriem stundā, kas varētu nozīmēt kādus 6 kilometrus pa ceļu jeb 1 kilometru desmit minūtēs. Faktiski tas būtu paveicams pat bez skriešanas, pie viena nosacījuma - izvairīšanās no kļūdām. Patiesībā varētu teikt, ka sākuma daļā sevišķi daudz fēleru es patiešām nepieļāvu - skrējās labi, punktu atrašana sevišķas grūtības nesagādāja, faktiski bez sarežģījumiem izgāja pirmie 11 punkti. Ceļā uz 12. atzīmi es pieļāvu stratēģisku kļūdu - tajā vietā, lai skrietu ar līkumiņu pa stigu gar dzirdināšanas punktu, izvēlējos risinājumu gar grāvja malu, kas galīgi nebija skrienama, pazaudējot itin daudz laika, turklāt patiesībā pat metros tur ietaupījums bija minimāls, bet paterēto spēku daudzums - nelietderīgs. Tad atkal sekoja daži normāli punkti, līdz es pieļāvu šīs dienas izteiksmīgāko orientēšanās kļūdu - kaut kā sanāca, ka sajaucu ceļus un attapos pilnīgi ne tur, kur man vajadzētu - vismaz 10 minūtes uz šo punktu es ar garantiju pakāsu, turklāt vēl veicu lieku distanci, tā ka dienas beigās visticamākais šis man izmaksāja jau 15 minūtes.
Neko darīt, jāturpina vien bija, un kādu laiku vēl arī turpinājās viss diezgan ok - līdz aptuveni 35. kilometram pēc GPS datiem. Ir zināms, ka šī ir kritiskā atzīme maratona skriešanā, kad iestājas lielākais noguruma vilnis, un arī orientēšanās maratonā man tieši tā sanāca. Kamēr līdz 35. kilometra atzīmei es faktiski visu laiku tikai skrēju, pēc tās itin bieži pārgāju uz ātru iešanu, tikai reizēm vēl ieslēdzot lēna skrējiena režīmu. Nebija man nekādu sevišķu sūdzību un sāpju, bet spēku arī nebija. Uz noguruma fona parādījās arī kļūdiņas punktu meklēšanā - lielus līkumus gan neveicu, bet te lieki uzsvempos kādā paugurā, te pazaudēju minūti, nevarot ieraudzīt kontrolpunktu. Summā jau kļūdiņas sakrājās, un skaidrs ir tas, jo vairāk laika (un kāju spēka) tu patērē kļūdu dēļ, jo tālāk būs grūtāk, jo lielāks atkal jaunu kļūdu risks.
Līdz ar to likumsakarīgi, ka kamēr pēc 3 distancē pavadītajām stundām viss liecināja, ka es varētu iekļauties 6 stundu grafikā, beigās finišu sasniedzu sešas stundas un divdesmit piecas minūtes pēc starta, kas gan tāpat kopumā bija daudz labāk, nekā es pats biju sākotnējis no sevis gaidījis (klusībā mērķēju uz 7 stundu grafiku, bet būtu bijis apmierināts ar jebko zem astoņām stundām). Liels prieks bija, ka Marina, pretēji iepriekš norunātajam, nebija ar savām komandas biedrenēm aizbraukusi mājās, bet sagaidīja mani finišā. Veiktā distance patiešām sanāca mazliet virs 50 kilometriem, finišēju kā piektais no septiņiem manas distances veicējiem, un jutos par sevis sasniegto gandarīts. Tik gandarīts, ka pēc tam vēl divas dienas staigāju itin stīvām kājām, bet tas jau ir tikai dabiski.
Tāpat dabiski ir uzdot jautājumu - vai es darīšu TO vēlreiz? Kamēr biju distancē, man bija svēta pārliecībā - nē, nekad vairs! Pēc finiša tā īsti vairs nedomāju, var gadīties, ka es uz orientēšanās maratonu pieteikšos arī nākamgad. Vienlaikus komandā rogainings, protams, ir interesantāks. Līdz ar to - redzēs. Bet vismaz noskaidroju, ka tīri teorētiski šajā distancē 8 stundu kontrollaikā es būtu varējis (pēc GPS) veikt kādus 60 kilometrus, kas nozīmētu diezgan droši 45 kilometru sazīmēto distanci, proti, potenciāli itin labu rezultātu. Plus vēl šis pasākums sanāca diezgan labs pēdējais treniņš pirms Nidas pusmaratona (pieņemot, ka jebkurš pasākums ir treniņš nākamajam).
P.S. Šobrīd ar nepacietību turpinu gaidīt video no TR2016, jo ir cerības uz parādīšanos tajā, tā kā skriešanas gaitā tiku nointervēts :)