Post-Apocalypto

Nav gluži tā, ka es reizi nedēļā ielūkotos dueta Tenacious D mājaslapā, lai pārliecinātos, vai gadījumā Džeks Bleks un Kails Gess nav pēkšņi aplaimojuši pasauli ar kādu jaunu muzikālu atklāsmi, taču ieraudzījis viņu vārdu jaunākajos britu albumu čārtos, izlēmu - varētu mēģināt noklausīties, ko tad jaunu šie divi komēdijmūzikas darboņi būs radījuši.

Viena lieta ir jāņem vērā, ja tu grasies dot šim ansamblim iespēju sevi savaldzināt - tā nav tāda rokmūzika, kura būtu "jāņem par pilnu". Nezinu, vai to, ar ko nodarbojas Džeks un Kails, būtu pareizi saukt par muzikālu dekonstrukciju, bet ir skaidrs, ka viņu mūzika gandrīz ekskluzīvi sastāv no variācijām, parodijām, kultūrcitātiem un vienkārši zirgošanās. Un, kas ir ļoti svarīgi attiecībā uz zirgošanos - būtu pārspīlējums (ļoti liels pārspīlējums) teikt, ka Tenacious D humors būtu izsmalcināts un intelektuāls. Nē, gluži otrādi - uz viņu fona AC/DC "Big Balls" saturs ir meistarīgi nomaskēts un pat Spinal Tap savas domas izsaka poētiski neuzkrītoši. Līdz ar to Tenacious D tev varētu tev čurāt no smiekliem, ja tu mācies pamatskolā, šķist diezgan asprātīgi tev kā vidusskolniekam un labākajā gadījumā likt saraukt uzacis, ja skolas gadi ir aiz muguras (un vēl piebilde - šaubos, ka meitenes pamatskolnieces arī būtu viņu mērķauditorijā).

Jaunākais viņu veikums "Post-Apocalypto" ir tāds diezgan dīvains ražojums - tas ir kā muzikālais pavadījums dueta YouTube animācijas seriālam, kurš, savukārt, tapa, lai reklamētu šo jauno albumu. Tāds normāls gadījums ar čūsku, kas norijusi savu asti. Līdz ar to sanāk, ka droši vien gan viens, gan otrs šķiet ne īsti pilnvērtīgs produkts (multfilmas neesmu skatījies un neplānoju skatīties, jo nojaušu, ka albumā jau tāpat iekļautas nosacīti smieklīgākās to daļas).

Muzikālā satura šajā ierakstā nav pārmērīgi daudz - albuma kopējais garums ir 30 minūtes, no kurām aptuveni puse ir "pļāpāšanas fragmenti", bet otra puse - dziesmas (vai dziesmu fragmenti, jo šie skaņdarbi lielākoties ir gaužām īsi). Ierakstu sāk un noslēdz muzikālā tēma, kamēr nosacīti tipiskas dziesmas ir sekojošas:
- Hope
- Making Love
- Take Us Into Space
- Fuck Yo-Yo Ma
- Daddy Ding Dong
- Robot
- Colors
- JB RP Rap
- Woman Time
- Save the World

Izskatās teju normāls daudzums dziesmu, ne? Raksturīgi Tenacious D, ir divi pamata režīmi, kas dziesmās ir sastopami - akustiskas pseidoromantiskas dziesmas un skaļi griezīgi ģitārgabali ar solopartijām, kas liek domāt vismaz par AC/DC, ja ne Black Sabbath. Un tas viss - totālā sarkasma mērcē. Diez vai kāda no šīm dziesmām izlauzīsies ārpus tradicionālā Tenacious D fanu loka (kā tas bija ar "Tribute"), bet lielākoties muzikālais saturs nav kaitinošs. Varbūt ne gluži izcils, bet pāris reizes to var noklausīties. Faktiski sliktāk, protams, ir ar runājošajiem gabaliem, jo pat gadījumā, ja kāds joks tev pirmajā reizē šķiet smieklīgs, diez vai tas tāds tev šķitīs arī piektajā klausīšanās reizē, un tas, kas jau sākotnēji šķita stulbs, ar laiku gudrāks nekļūst. Atklāti sakot, man nav ne mazākās nojautas, kālab kāds varētu vēlēties šo albumu iegādāties fiziskā tā versijā - kaut kādas dziesmas straumēšanas risinājumos iekļaut pleilistē varbūt var (piem., "JB RP Rap", kas pamatīgi atšķiras no standarta Tenacious D pievājuma), bet nav daudz dzīves situāciju, kur kādam šķistu prātīgi to klausīties no A līdz Z.

Piezīme: droši vien vajadzētu pieminēt to, ka "Post-Apocalypto" stāsta par Kaila un Džeka piedzīvojumiem pēcapokalipses pasaulē (kuru radījusi domājams, Trampa Amerika), kur parādās zinātnieki, bīstamas seksu alkstošas sievietes, Terminators, trīsgalvu suns un citas absurdas parādības, bet šajā reizē man nav noskaņojuma kritiski izteikties arī par idejisko šī pasākuma pusi (kura man arī šķiet muļķīga, bet es samierinos ar to, ka tā ir tāda, kāda tā ir).
2018-11-12
6.5
comments powered by Disqus