Tēvi tur
Tik dīvainas pieredzes kino kā "Tēvi tur" skatīšanās Cafe Film Noir "Lielā Kristapa" ietvaros man vēl nav bijis. Sākotnēji Marina un es bijām vienīgie skatītāji, tad ieradās vēl viens čalis, bet filma gan nē. Izrādījās, ka kaut kādu problēmu dēļ filma nebija pieejama. Meitenes, kas bija atbildīgas par pasākuma norisi, bija ļoti pretimnākošas un bija žēl viņu par to, kā iegrozījušies apstākļi. Bija mēģinājums laist filmu uz projektora no Interneta, bet ar to arī bija problēmas. Brīžiem jau šķita, ka mēs neko neskatīsimies, tomēr 45 minūtes pēc noteiktā sākuma laika filmu mums tomēr sāka rādīt. Un tagad jāatzīst - man ir nopietnas šaubas par to, vai maz bija vērts.
Nav šaubu, ka "Tēvi tur" filmas režisorei Dzintrai Gekai ir ļoti personīgi nozīmīga filma. Bet tas nemaina apstākli, ka filma ir stipri katastrofāla, un vismaz man radās nopietni jautājumi par to, vai kādam šī filma varētu arī šķist laba. Materiāls par uz Sibīriju izsūtītajiem un tur bojā gājušajiem latviešiem skaidrs, ka ir ļoti spēcīgs. Un filmā laiku pa laikam ieskanās fragments no kāda stāsta, kas varētu būt šīs filmas stāsts. Ieslodzīto dumpis nometnē. Gados veci bērni, kas dodas meklēt sava tēva kapavietu kaut kur Austrumos. Noriļskas rūpnīcu vadības motivācija ilgākai ieslodzīto darbaspēka dzīvošanai, jo pa ziemu jaunus strādniekus nepiegādā. Vecais vīrs, kas dzīvo šaušalīgos apstākļos bez jebkādām ērtībām, bet, kā šķiet, neko nenožēlo. Filmas anotācijas lika gaidīt to, ka tā būs filma, kamēr realitātē tie izrādījās kopā salīmēti fragmenti, kuri nevis veido lielāku stāstu (kā to dara savā dokumentālajā prozā Svetlana Aleksijeviča), bet gan aizpilda laiku.
Nesaprotu, kāpēc kāds (Kārlis Streips) bija pacenties šai filmai uzrakstīt angļu subtitrus - tikai ar teksta izlasīšanu tu pie skaidrības te netiksi, jo tev ir nepieciešams stipri labi pārzināt Latvijas (un PSRS) vēsturi, lai tev būtu kaut mazākā nojauta, par ko kurā brīdī ir runa. Un arī tādā gadījumā tev nebūs pārliecības par to, cik sen kurš filmas fragments uzņemts (faktiski vienīgais, kur tu vari saprast, ka šie kadri ir relatīvi jauni, ir Zigfrīds Muktupāvels Kazahstānā, jo viņam ir tā Rimi soma ar Šveices karogu, kuras parādījās, šķiet, 2012.gadā). Bet kaut kāds kopīgs stāstījums? Konteksts? Varoņu ieskicēšana? Un vēl pa vidu mākslinieciskās dabas ainas, kuras ne tikai šai reizē nepilda sevišķas funkcijas, bet nav pat skaisti uzfilmētas... Ja jau es sūdzējos par Kairiša Pelikānu tuksnesī, tas vismaz bija skaists, bet te arī par operatora darbu nav nekā laba bilstama, vienkārši man neizprotama filma. Kas ir tās mērķauditorija? To nav vērts rādīt skolēniem, jo tai nav stāstījuma. Tā nav rādāma festivālos, jo auditorija to nesapratīs. Tam būtu jābūt emocionāli spēcīgam pārdzīvojumam, bet rezultātā no tā nav ne miņas. Ļoti nopietna vilšanās.
Nav šaubu, ka "Tēvi tur" filmas režisorei Dzintrai Gekai ir ļoti personīgi nozīmīga filma. Bet tas nemaina apstākli, ka filma ir stipri katastrofāla, un vismaz man radās nopietni jautājumi par to, vai kādam šī filma varētu arī šķist laba. Materiāls par uz Sibīriju izsūtītajiem un tur bojā gājušajiem latviešiem skaidrs, ka ir ļoti spēcīgs. Un filmā laiku pa laikam ieskanās fragments no kāda stāsta, kas varētu būt šīs filmas stāsts. Ieslodzīto dumpis nometnē. Gados veci bērni, kas dodas meklēt sava tēva kapavietu kaut kur Austrumos. Noriļskas rūpnīcu vadības motivācija ilgākai ieslodzīto darbaspēka dzīvošanai, jo pa ziemu jaunus strādniekus nepiegādā. Vecais vīrs, kas dzīvo šaušalīgos apstākļos bez jebkādām ērtībām, bet, kā šķiet, neko nenožēlo. Filmas anotācijas lika gaidīt to, ka tā būs filma, kamēr realitātē tie izrādījās kopā salīmēti fragmenti, kuri nevis veido lielāku stāstu (kā to dara savā dokumentālajā prozā Svetlana Aleksijeviča), bet gan aizpilda laiku.
Nesaprotu, kāpēc kāds (Kārlis Streips) bija pacenties šai filmai uzrakstīt angļu subtitrus - tikai ar teksta izlasīšanu tu pie skaidrības te netiksi, jo tev ir nepieciešams stipri labi pārzināt Latvijas (un PSRS) vēsturi, lai tev būtu kaut mazākā nojauta, par ko kurā brīdī ir runa. Un arī tādā gadījumā tev nebūs pārliecības par to, cik sen kurš filmas fragments uzņemts (faktiski vienīgais, kur tu vari saprast, ka šie kadri ir relatīvi jauni, ir Zigfrīds Muktupāvels Kazahstānā, jo viņam ir tā Rimi soma ar Šveices karogu, kuras parādījās, šķiet, 2012.gadā). Bet kaut kāds kopīgs stāstījums? Konteksts? Varoņu ieskicēšana? Un vēl pa vidu mākslinieciskās dabas ainas, kuras ne tikai šai reizē nepilda sevišķas funkcijas, bet nav pat skaisti uzfilmētas... Ja jau es sūdzējos par Kairiša Pelikānu tuksnesī, tas vismaz bija skaists, bet te arī par operatora darbu nav nekā laba bilstama, vienkārši man neizprotama filma. Kas ir tās mērķauditorija? To nav vērts rādīt skolēniem, jo tai nav stāstījuma. Tā nav rādāma festivālos, jo auditorija to nesapratīs. Tam būtu jābūt emocionāli spēcīgam pārdzīvojumam, bet rezultātā no tā nav ne miņas. Ļoti nopietna vilšanās.
2016-10-07
comments powered by Disqus