Tēvs nakts
No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.
Arī rakstot par filmu, nevaru īsti saprast - cik daudz man vispār ir sakāmā tieši par filmu, nevis par kontekstu. Tomēr vismaz uz brīdi mēģināšu disciplinēties, un turēties tēmā. Tātad, Žanis Lipke (Artūrs Skrastiņš, pret kuru man pēc noklusējuma ir sava deva iebildumu, bet te viņš ir ļoti pat vietā) ir alkohola kontrabandists, kurš kaut kā pamanās izdzīvot jebkura valdoša režīma apstākļos, pats personīgi ne ar vienu režīmu neesot tuvās attiecībās, taču nacistiskās okupācijas laikā viņā atklājas tas daudzums cilvēcības, kas liek riskēt ar pašam savu un savas ģimenes dzīvībām, lai paglābtu tos, kuriem citādi nebūtu nekādu izredžu. Par to principā arī ir filma. Mazliet - par Žaņa attiecībām ar viņa sievu Johannu, šis tas - par to, kā tas ir - ilgstoši dzīvot bunkurā mājas pagalmā kopā ar bariņu svešinieku (nav grūti uzminēt - tas nav psihei sevišķi labvēlīgi).
Salīdzinoši ar citām Dāvja Sīmaņa filmām, ko esmu redzējis ("Pelnu sanatorija", "Gads pirms kara"), "Tēvs nakts" ir mazāk abstrakta, ar plašākiem dialogiem, vienkāršāku simboliku un arī kopumā - uztveramāka. Tā nav pārmērīgi uzbāzīga ar savu traģisko stāstu - bieži traģiskākie notikumi te risinās kadra perifērijā vai arī aiz kadra, un kopumā varu tai veltīt atzinīgus vārdus. No vēsturiskā patiesīguma viedokļa varbūt mazliet pārāk izteikti te visi "žīdu šāvēji" ir vācieši, lai gan realitātē šie itin labprāt izmantoja "vietējo darbaspēku" šādos uzdevumos. Interesanti, ka pamatā filmai ir Ineses Zanderes grāmata (kuru gan neesmu lasījis) "Puika ar suni", neesmu drošs, cik ļoti tā proza ir dokumentāla, bet šī būs tā reize, kur varu teikt, ka ja arī atsevišķās detaļās filmas saturs var būt izdomāts, kopējais vēstījums tajā noteikti ir patiess.
Protams, 2022. gada pavasarī, skatoties šo filmu, nevari nedomāt par mūsdienu fašistiem, kuri ārdās tepat Eiropā, turklāt vēl sevi pozicionēdami kā cīnītājus pret nacismu, lai arī savā vērtību sistēmā un pasaules uztverē... ai, tur pat nav vajadzības kaut ko vairāk izteikties. Bet gribēju teikt, ka šajā laikā skaidri parādās cilvēku īstā daba, atklājas varoņi un atklājas tukšas mucas. Līdz ar to neatgriezīšos es šajā aprakstā pie savas dzimtas stāsta, bet noslēgšu ar vienīgajiem pareizajiem nobeiguma vārdiem: "Слава Україні! Героям слава!"
Arī rakstot par filmu, nevaru īsti saprast - cik daudz man vispār ir sakāmā tieši par filmu, nevis par kontekstu. Tomēr vismaz uz brīdi mēģināšu disciplinēties, un turēties tēmā. Tātad, Žanis Lipke (Artūrs Skrastiņš, pret kuru man pēc noklusējuma ir sava deva iebildumu, bet te viņš ir ļoti pat vietā) ir alkohola kontrabandists, kurš kaut kā pamanās izdzīvot jebkura valdoša režīma apstākļos, pats personīgi ne ar vienu režīmu neesot tuvās attiecībās, taču nacistiskās okupācijas laikā viņā atklājas tas daudzums cilvēcības, kas liek riskēt ar pašam savu un savas ģimenes dzīvībām, lai paglābtu tos, kuriem citādi nebūtu nekādu izredžu. Par to principā arī ir filma. Mazliet - par Žaņa attiecībām ar viņa sievu Johannu, šis tas - par to, kā tas ir - ilgstoši dzīvot bunkurā mājas pagalmā kopā ar bariņu svešinieku (nav grūti uzminēt - tas nav psihei sevišķi labvēlīgi).
Salīdzinoši ar citām Dāvja Sīmaņa filmām, ko esmu redzējis ("Pelnu sanatorija", "Gads pirms kara"), "Tēvs nakts" ir mazāk abstrakta, ar plašākiem dialogiem, vienkāršāku simboliku un arī kopumā - uztveramāka. Tā nav pārmērīgi uzbāzīga ar savu traģisko stāstu - bieži traģiskākie notikumi te risinās kadra perifērijā vai arī aiz kadra, un kopumā varu tai veltīt atzinīgus vārdus. No vēsturiskā patiesīguma viedokļa varbūt mazliet pārāk izteikti te visi "žīdu šāvēji" ir vācieši, lai gan realitātē šie itin labprāt izmantoja "vietējo darbaspēku" šādos uzdevumos. Interesanti, ka pamatā filmai ir Ineses Zanderes grāmata (kuru gan neesmu lasījis) "Puika ar suni", neesmu drošs, cik ļoti tā proza ir dokumentāla, bet šī būs tā reize, kur varu teikt, ka ja arī atsevišķās detaļās filmas saturs var būt izdomāts, kopējais vēstījums tajā noteikti ir patiess.
Protams, 2022. gada pavasarī, skatoties šo filmu, nevari nedomāt par mūsdienu fašistiem, kuri ārdās tepat Eiropā, turklāt vēl sevi pozicionēdami kā cīnītājus pret nacismu, lai arī savā vērtību sistēmā un pasaules uztverē... ai, tur pat nav vajadzības kaut ko vairāk izteikties. Bet gribēju teikt, ka šajā laikā skaidri parādās cilvēku īstā daba, atklājas varoņi un atklājas tukšas mucas. Līdz ar to neatgriezīšos es šajā aprakstā pie savas dzimtas stāsta, bet noslēgšu ar vienīgajiem pareizajiem nobeiguma vārdiem: "Слава Україні! Героям слава!"
2022-05-10
comments powered by Disqus