The Asphalt Jungle
Atbilstoši grāmatai "500 visu laiku filmu filmas" Merilina Monro ir droši vien visu laiku izcilākā aktrise - kā nekā šajā grāmatā iekļautas veselas septiņas kinolentes ar šīs aktrises līdzdalību. Nav slikti aktrisei, kuras ekrāna karjera (ieskaitot dažus pirmos gadus, kad viņa galīgi nebija ekrāna zvaigzne) ilga tikai drusku vairāk kā desmitgadi. Vēl jo vairāk tas nav slikti aktrisei, kura nepiedalījās nevienā Oskaram nominētā filmā. Patiesībā pat būtu interesanti noskaidrot - cik daudz (un vai vispār) aktieri/aktrises šajā grāmatā ir nonākuši ar lielāku skaitu filmu par šo viltus blondīni, kura allaž spēlēja vairāk vai mazāk vienu un to pašu lomu?
Taisnību sakot, "Asfalta džungļi" gan galīgi nav Merilinas Monro filma. Iespējams, viņai kļūstot slavenai, ar atpakaļejošu datumu viņa tik padarīta par nozīmīgu tās sastāvdaļu, taču realitāte ir tāda, ka teju divas stundas ilgajā filmā Merilina parādās trīs ainās un viņas summārais ekrāna laiks ir ap piecām minūtēm. Līdz ar to tas, ka "500 filmu grāmatā" Monro aktieru sarakstā nāk kā ceturtā aiz Stērlina Heidena, Sema Džafes un Lūisa Kalherna (un kopā ar Kalhernu ir redzama filmas ekrānbildē) ir diezgan maldinoši. Ja kāda sieviete šajā filmā varētu pretendēt uz kaut cik nozīmīgas lomas statusu, tad tā būtu Džīna Heigena, kura gan arī atveido izteiktu otrā plāna personāžu.
Labi, būtu tā kā izskaidrojušies, ka šī nav filma par Merilinu Monro, tad jautājums - par ko tā ir? Tā ir diezgan klasisks krimiķis par "perfektās laupīšanas" tēmu. Lieki teikt, ka pēc tipiskākajiem kino standartiem, perfektas laupīšanas drošākā pazīme ir tāda, ka tajā viss iespējamais noiet greizi. Laupīšanas idejiskais tēvs ir nupat no cietuma iznākušais leģendārais noziedznieks "Doks" Rīdenšnaiders, kurš ir iecerējis juvelierveikala apzagšanu, kurai viņam nepieciešami trīs melnā darba darītāji - seifu meistars, šoferis un huligāns. Galvenais filmas varonis patiesībā nav vis Džafes atveidotais Rīdenšnaiders, bet Heidena sīka kalibra noziedznieks Diks Hendlijs, kuru laupīšanā piesaista par huligānu. Līdzvērtīgi nozīmīgs ir glumais, bet izputējušais jurists Emerihs, kuram vajadzētu laupīšanu finansēt, taču patiesībā viņš pats drīzāk cenšas aplaupīt pārējos.
Tā runā, ka "Asfalta džungļi" kļuva par vienu no filmām, kas kalpoja par iedvesmu Kventinam Tarantino, uzņemot "Reservoir Dogs" un laikam te es patiešām gana daudz paralēļu varu saskatīt (patiesībā arī "Lubene" ir gana daudz pārņemta no šīs Džona Hjūstona filmas). Personāži ir gana interesanti, un šī ir viena no tām filmām, kur tu diezgan ātri saproti, ka visa padarīšana sevišķi labi beigties nevar (tas manā skatījumā filmai noteikti ir pluss). Tā savus noziedzīgos varoņus nedz glorificē, nedz dēmonizē, turklāt vēl tajā tiek lietots tobrīd ASV kinematogrāfā diezgan nepieņemamais vārds "rape". Tas gan vispār film noir lentēm ir raksturīgs, bet arī konkrēti par "Asfalta džungļiem" varu atzīt, ka tā ir filma, kas nepavisam nešķiet novecojusi - ļoti labi skatāma arī mūsdienās, man kā skatītājam it nemaz nesagādājot vilšanos.
Taisnību sakot, "Asfalta džungļi" gan galīgi nav Merilinas Monro filma. Iespējams, viņai kļūstot slavenai, ar atpakaļejošu datumu viņa tik padarīta par nozīmīgu tās sastāvdaļu, taču realitāte ir tāda, ka teju divas stundas ilgajā filmā Merilina parādās trīs ainās un viņas summārais ekrāna laiks ir ap piecām minūtēm. Līdz ar to tas, ka "500 filmu grāmatā" Monro aktieru sarakstā nāk kā ceturtā aiz Stērlina Heidena, Sema Džafes un Lūisa Kalherna (un kopā ar Kalhernu ir redzama filmas ekrānbildē) ir diezgan maldinoši. Ja kāda sieviete šajā filmā varētu pretendēt uz kaut cik nozīmīgas lomas statusu, tad tā būtu Džīna Heigena, kura gan arī atveido izteiktu otrā plāna personāžu.
Labi, būtu tā kā izskaidrojušies, ka šī nav filma par Merilinu Monro, tad jautājums - par ko tā ir? Tā ir diezgan klasisks krimiķis par "perfektās laupīšanas" tēmu. Lieki teikt, ka pēc tipiskākajiem kino standartiem, perfektas laupīšanas drošākā pazīme ir tāda, ka tajā viss iespējamais noiet greizi. Laupīšanas idejiskais tēvs ir nupat no cietuma iznākušais leģendārais noziedznieks "Doks" Rīdenšnaiders, kurš ir iecerējis juvelierveikala apzagšanu, kurai viņam nepieciešami trīs melnā darba darītāji - seifu meistars, šoferis un huligāns. Galvenais filmas varonis patiesībā nav vis Džafes atveidotais Rīdenšnaiders, bet Heidena sīka kalibra noziedznieks Diks Hendlijs, kuru laupīšanā piesaista par huligānu. Līdzvērtīgi nozīmīgs ir glumais, bet izputējušais jurists Emerihs, kuram vajadzētu laupīšanu finansēt, taču patiesībā viņš pats drīzāk cenšas aplaupīt pārējos.
Tā runā, ka "Asfalta džungļi" kļuva par vienu no filmām, kas kalpoja par iedvesmu Kventinam Tarantino, uzņemot "Reservoir Dogs" un laikam te es patiešām gana daudz paralēļu varu saskatīt (patiesībā arī "Lubene" ir gana daudz pārņemta no šīs Džona Hjūstona filmas). Personāži ir gana interesanti, un šī ir viena no tām filmām, kur tu diezgan ātri saproti, ka visa padarīšana sevišķi labi beigties nevar (tas manā skatījumā filmai noteikti ir pluss). Tā savus noziedzīgos varoņus nedz glorificē, nedz dēmonizē, turklāt vēl tajā tiek lietots tobrīd ASV kinematogrāfā diezgan nepieņemamais vārds "rape". Tas gan vispār film noir lentēm ir raksturīgs, bet arī konkrēti par "Asfalta džungļiem" varu atzīt, ka tā ir filma, kas nepavisam nešķiet novecojusi - ļoti labi skatāma arī mūsdienās, man kā skatītājam it nemaz nesagādājot vilšanos.
2017-11-07
comments powered by Disqus