Kazhes pierakstu burtnīca

Ir gan pienākuši laiki - brāļi Koeni veido filmas Netflix vajadzībām! Tā bija mana pirmā reakcija, uzzinot par šo filmu. Ja apdomā mazliet labāk, varbūt arī īsti nav pamata sašutumam. Ignorējot to, cik jaudīgus un dārgus seriālus Netflix producē, kino jau tāpat ļoti daudz ko nosaka tas, cik tā veidotājiem ir pieejams naudas, un ar ko tāds "Netflix" būtu ilgtermiņā sliktāks par "Universal", es nemaz nezinu. Tradīciju trūkums? Nav jau tā, ka tradīcijas būtu tas, kas veidotu labu kino. Līdz ar to - nevajag sašust, vajag noskatīties. Un ja filma nepatīk, tad gan var sašust.

Ne pirmo reizi šajā lapā rakstu, ka vesterns ne tuvu nav mans iecienītākais kino žanrs. Turklāt šī būs tā reize, kad es nevarēšu teikt, ka "patiesībā jau šī filma nav vesterns, tā ir tikai vide filmai par attiecībām starp cilvēkiem". "The Ballad of Buster Scruggs" pilnīgi noteikti ir vesterns vai pat vairāki vesterni, jo filma sastāv no sešām nodaļām, kas nav savstarpēji saistītas, kurās ir atšķirīgi varoņi un pat atšķirīgi vesterna apakšžanri, ietverot gan tipiskas kovboju apšaudes ar vīriem, kas šauj precīzi no jebkura attāluma, gan kolonistu pārceļošanas stāstus un neizbēgamās tikšanās ar indiāņiem, gan zelta meklējumus, gan par bankas aplaupīšanu, gan par ceļojošu kumēdiņu trupu (ok, vārds kumēdiņi nav īsti vietā, ja trupas vienīgais dalībnieks ir cilvēks bez ekstermitātēm), gan par dažādu tautību ceļotājiem vienos ratos (tas ir īsais visu pastāstu apkopojums).

Filmā piedalās gan ļoti labi zināmi aktieri (Džeimss Franko, Līams Nīsons, Brendans Glīsons, Toms Veitss, kurš varbūt nav gluži aktieris, bet vismaz man viņš ir ļoti labi zināms), gan tādi, kurus par slaveniem nekādi nenosauksi - katrā ziņā šī filma nav tieši zvaigžņu parāde. Es neteiktu, ka visi filmas stāsti man patika vienlīdz labi, kas ir tikai dabiski, jo tie ir pārāk dažādi un pārāk atšķirīgām gaumēm piemēroti. Sarindošu tos pēc tā, cik ļoti katru konkrēto stāstu izbaudīju ar drusku pamatojuma katram:
1. "All Gold Canyon" - tas galīgi nav objektīvi, bet man tādu prieku sagādāt redzēt Tomu Veitsu uz ekrāna, viņš savu filmas segmentu iznes faktiski vienatnē, lielā mērā - ar balsi (ar ko gan citu?).
2. "Near Algodones" - teju perfekta novele par neveiksmīgu bankas aplaupītāju, kuram viss izdodas gandrīz (pluss - Džeimss Franko).
3. "The Ballad of Buster Scruggs" - titulstāsts ir asiņains un gaužām nenopietns, ar dziesmām, apšaudēm un labu noskaņojumu.
4. "The Mortal Remains" - atškirīgu personību sadursme vienā šaurā telpā, aizraujoša aktierspēle, mazliet pārāk atvērts fināls manai gaumei.
5. "The Gal Who Got Rattled" - šī segmenta lielākais trūkums manās acīs ir tā pārmērīgais ilgums, vienīgā filmas daļa, kuru prasītos saīsināt, nevis izvērst detalizētāku. Ok, segmentam ir perfektas beigas, bet citādi - te prasītos pēc šķērēm.
6. "Meal Ticket" - atļaušos precizēt, kamēr iepriekšējā pieminētā filmas daļa prasītos pēc saīsināšanas, šī prasītos pēc izslēgšanas no saraksta vispār. Reāli nesapratu, kāpēc tā vispār filmā bija iekļauta.

Gala vārda vietā teiktu, ka skatīties filmu (neskaitot "Meal Ticket" daļu) bija interesanti, lai nu ko Koeniem es pēc tās nepārmestu, tā būtu pārmērīga turēšanās pie formulas un izvairīšanās no eksperimentiem. Šie vīri joprojām ir gana radoši un drosmīgi, par to prieks. Tāpat prieks par Tomu Veitsu, kurš pēdējos gadus savus cienītājus ne tikai nelutina ar jauniem ierakstiem, bet arī citādi nelutina. Skaidrs, ka kādreiz Koeni taisīja labākas filmas - šis nekādā ziņā nav "Oh Brother, Where Art Thou", bet labas filmas viņi taisa joprojām, un tas priecē.