Cut the Crap
Diemžēl praksē lēmumu "Cut the Crap" Džo Stramers pieņēma jau pēc šī albuma ierakstīšanas, lai gan ardievas grupai "The Clash" noteikti vajadzēja teikt līdz ar Mika Džonsa aiziešanu. Nebija jau gluži nejaušība, ka tieši viņš bija gandrīz visu grupas dziesmu autors, kamēr Stramers rakstīja vienīgi tekstus. Ievērojot to, ka prom bija arī Topers Hīdons (patriekts narkotiku atkarības dēļ), šajā ierakstā no sākotnējā The Clash līdzās Strameram bija atlicis vienīgi basists Pols Simonons, un droši vien tādēļ šajā ierakstā parādās dziesma ar nosaukumu "We are the Clash" - lai kliedētu baumas, ka viņi ir labākajā gadījumā puse no The Clash.
Taču ne jau tur ir galvenā problēma - ieraksta galvenais antivaronis ir tā producents Bērnijs Rodss, kurš, cik var saprast, lielā mērā uz paša iniciatīvu apraka Clash pancisko skanējumu zem visdažādākajām astoņdesmito gadu modernajām sintezatoru skaņām, sagrūda visur bungu mašīnas un padarīja ierakstu viņaprāt modernu un potenciāli komerciāli spēcīgu.
Domājams, tā nebija sevišķi gudra doma. Jau no pirmajām bungu mašīnas taktīm, kas ievada dziesmu "Dictator", ar ko sākas albums, ir skaidrs, ka ar šo grupu vairs nekādas aršanas nebūs. Ieraksts ir haotisks (sliktā šī vārda nozīmē) un pilnīgi bezmērķīgs - ja atsevišķām dziesmām arī ir melodijas, tu tās vienkārši nedzirdi, jo tām priekšā ir "wall of shitty sound", nekas neskan tā, kā tam būtu jāskan. Protams, nav tā, ka pamata materiāls būtu kaut kas izcils, jo ne jau no tukša gaisa Rodss tika pie arēnas roka piedziedājumiem, bet tas pat vairs nav svarīgi - kurš bija galvenais vaininieks tam, ka šis ieraksts ir tik nožēlojams, cik tas ir.
Pats Strammers gan laikam arī visai ātri saprata, ka šis ieraksts tiešām ir "crap", publiski nožēloja tā tapšanu, un arī dažādās dokumentālās filmās par grupas vēsturi tās nobeiguma periods tiek apiets ar lielu līkumu, lai tik traki nesmirdētu. Jo ieraksts tiešām ir nebaudāms, varbūt vienīgi "This Is England" ir puslīdz klausāma dziesma - jo īpaši tā tāda būtu ar sakarīgāku aranžējumu.
Taču ne jau tur ir galvenā problēma - ieraksta galvenais antivaronis ir tā producents Bērnijs Rodss, kurš, cik var saprast, lielā mērā uz paša iniciatīvu apraka Clash pancisko skanējumu zem visdažādākajām astoņdesmito gadu modernajām sintezatoru skaņām, sagrūda visur bungu mašīnas un padarīja ierakstu viņaprāt modernu un potenciāli komerciāli spēcīgu.
Domājams, tā nebija sevišķi gudra doma. Jau no pirmajām bungu mašīnas taktīm, kas ievada dziesmu "Dictator", ar ko sākas albums, ir skaidrs, ka ar šo grupu vairs nekādas aršanas nebūs. Ieraksts ir haotisks (sliktā šī vārda nozīmē) un pilnīgi bezmērķīgs - ja atsevišķām dziesmām arī ir melodijas, tu tās vienkārši nedzirdi, jo tām priekšā ir "wall of shitty sound", nekas neskan tā, kā tam būtu jāskan. Protams, nav tā, ka pamata materiāls būtu kaut kas izcils, jo ne jau no tukša gaisa Rodss tika pie arēnas roka piedziedājumiem, bet tas pat vairs nav svarīgi - kurš bija galvenais vaininieks tam, ka šis ieraksts ir tik nožēlojams, cik tas ir.
Pats Strammers gan laikam arī visai ātri saprata, ka šis ieraksts tiešām ir "crap", publiski nožēloja tā tapšanu, un arī dažādās dokumentālās filmās par grupas vēsturi tās nobeiguma periods tiek apiets ar lielu līkumu, lai tik traki nesmirdētu. Jo ieraksts tiešām ir nebaudāms, varbūt vienīgi "This Is England" ir puslīdz klausāma dziesma - jo īpaši tā tāda būtu ar sakarīgāku aranžējumu.
2013-10-07
comments powered by Disqus