Tātad, 20.gadsimta divdesmitie gadi, Kopenhāgena. Einārs Vēgeners ir populārs mākslinieks, precējies arī ar mākslinieci Gardu Vēgeneri. Viņu dzīve kopumā ir laimīga, ja neskaita to, ka nav bērnu un Gerdas māksla ne sevišķi patīk cilvēkiem ar autoritāti. Taču tad, zināmā mērā nejaušības rezultātā, Einārs sāk atklāt sevī transseksuālas noslieces, kas tajos laikos galīgi nav ikdienā normāli pieņemama parādība sabiedrībā. Prognozējamā kārtā Gerda, kura sākotnēji bijusi daļēji pie vainas šīs Eināra personības daļas nākšanā virspusē, cenšas cīnīties tam pretī, bet ar laiku viņa saprot, ka cita veida, kā paust savu mīlestību pret Eināru, kā tikai viņu zaudējot, viņai tāpat nav. Sācies viss kā spēle, šis pasākums kļūst tik ļoti nopietns, ka kādam būs lemts gulties zem skalpeļa.
Edijs Redmeins kā Einārs (un viņa sievišķā daļa Lilī) ir lielisks. Vispār jau man būtu paticis, ja viņš būtu ar šo lomu nocēlis Dikapro "Oskaru", bet nu - neko nepadarīsi, nenocēla. Alisija Vikandere kā Gerda gan pie sava Oskara tika. Droši vien tu nebūsi pārsteigts, uzzinot, ka primāri šī ir sieviešu auditorijai paredzēta filma (izņemot mani kino zālē kungu nebija sevišķi daudz, tiesa, nemanīja arī transvestītus. No otras puses - neesmu drošs, ka tādus jebkad un jebkur būtu daudz manījis) - dabiski, ka tā vairāk spiež uz emocijām, nekā uz dūru cīņām. Uzfilmēts skaisti, kopumā man patika. Vienīgi tagad, pāris mēnešus vēlāk, galīgi nav emociju kaut ko detalizētāk rakstīt. Jā, filmai daudz piekasās vēsturiskās patiesības cīnītāji, ka daudzi fakti un hronoloģija filmā ir sagrozīti, bet tas man kaut kā ir pilnīgi vienalga - kuram gan mākslas filmā vajadzētu satraukties par to, ka viss atainotais ir pilnīga patiesība? Savukārt, transseksuāļi skumstot, ka Eināru/Lilī atveido aktieris, kurš nav "viens no viņiem", kas šķiet īpaši stulbi - pat neizvēršot argumentāciju, kāpēc. Bet jā - itin laba filma, ar smukiem Eiropas skatiem un lielisku aktierspēli.