The Double
Tajos laikos, kad seriāls "The IT Crowd" bija ja ne gluži stilīgs, bet vismaz salīdzinoši populārs seriāls, diez vai kāds (pie pilna prāta esošs) cilvēks gaidīja, ka Ričards Aijoeidijs arthouse filmas, kuras ar labiem panākumiem izrādīs prestižos festivālos. Kā teikt - nav gluži viena un tā pati lieta, ka tu savelc bikses līdz padusēm un ka tu saņemt balvu par labāko scenāriju neatkarīgajā britu kino. Bet te nu mēs esam - kādreizējais Moss ir režisējis filmu "The Double", kurai pamatā ir ne mazāk, ne vairāk kā Fjodora Dostojevska novele "Dubultnieks", un šī filma arī Latvijā gāja kino.
Saimons Džeimss (Džesse Aizenbergs šajā filmā ne tuvu nav tik "cocky" kā iekš Social Network) ir talantīgs, bet absolūti nenovērtēts biroja darbinieks kaut kādā mistiskā tumšā neskaidrā pasaulē, kura līdzinās "1984" (tiesa - bez Lielā Brāļa klātbūtnes), "Brazil" vai "Blade Runner" videi - pasaulē, kurā, kā šķiet, nekad nespīd saule, dzīve norit pazemē vai metro un kur visu regulē birokrātiskais aparāts. Bet kādu dienu atklājas, ka var būt arī sliktāk - kad birojā parādās čalis vārdā Džeimss Saimons (kuru atveido tas pats Aizenbergs), kurš ir tieši tāds pats kā Saimons, ar to vien atšķirību, ka drosmīgāks, bezkaunīgāks, slinkāks un automātiski - populārāks. Līdz ar to par spīti viņu identiskajai ārienei neviens neievēro to, ka Saimons un Džeimss ir vienādi, jo visu acis ir piekaltas tikai otrajam, kurš saņem gan priekšniecības uzslavas, gan, kas ir Saimonam pat būtiskāk - viņš uzreiz iepatīkas kolēģei Hannai (Mia Wasikowska), kuru Saimons ir bezcerīgi apbrīnojis jau gadiem ilgi, bet kurai viņš tā arī nav uzdrīkstējies tuvoties. Īsi sakot - pilnīgas šausmas, turklāt Džeimss savu līdzību ar Saimonu sāk ekspluatēt tādā mērā, ka vienā brīdī šķiet - nu jau ir pilnīgs Pē varonim.
Šī filma ir dīvaina, kā jau to varētu gaidīt, un ne tikai scenārija dēļ - ir dīvaina un nomācoši biedējoša tās atmosfēra, tās plūdums nav tāds, kā tu visbiežāk sagaidi kino, un tās varoņi ir tieši tik dīvaini, cik var gaidīt. Cik varēja novērot, Normis un Nora par šo filmu nebija sevišķā sajūsmā, bet man gan jāatzīst, ka man tā patika, un ne tikai tāpēc, ka es esmu aizdomīga mazbudžeta kino cienītājs (un šī jau arī nav izteikta mazbudžeta filma) - tai ir interesanta tematika, interesanta realizācija un - kas mani pārsteidza - veiksmīgs beigu risinājums, kurā es nevaru pirmajā mirklī saskatīt loģikas caurumus. Atliek vien cerēt, ka Aijoeidijs arī turpmāk mūs priecēs ar kvalitatīvu oriģinālkino, kurā ir vieta arī savdabīgam humoram, nevis ar jokiem, kuru "uztveršanai" nepieciešams fona smieklu celiņš.
Saimons Džeimss (Džesse Aizenbergs šajā filmā ne tuvu nav tik "cocky" kā iekš Social Network) ir talantīgs, bet absolūti nenovērtēts biroja darbinieks kaut kādā mistiskā tumšā neskaidrā pasaulē, kura līdzinās "1984" (tiesa - bez Lielā Brāļa klātbūtnes), "Brazil" vai "Blade Runner" videi - pasaulē, kurā, kā šķiet, nekad nespīd saule, dzīve norit pazemē vai metro un kur visu regulē birokrātiskais aparāts. Bet kādu dienu atklājas, ka var būt arī sliktāk - kad birojā parādās čalis vārdā Džeimss Saimons (kuru atveido tas pats Aizenbergs), kurš ir tieši tāds pats kā Saimons, ar to vien atšķirību, ka drosmīgāks, bezkaunīgāks, slinkāks un automātiski - populārāks. Līdz ar to par spīti viņu identiskajai ārienei neviens neievēro to, ka Saimons un Džeimss ir vienādi, jo visu acis ir piekaltas tikai otrajam, kurš saņem gan priekšniecības uzslavas, gan, kas ir Saimonam pat būtiskāk - viņš uzreiz iepatīkas kolēģei Hannai (Mia Wasikowska), kuru Saimons ir bezcerīgi apbrīnojis jau gadiem ilgi, bet kurai viņš tā arī nav uzdrīkstējies tuvoties. Īsi sakot - pilnīgas šausmas, turklāt Džeimss savu līdzību ar Saimonu sāk ekspluatēt tādā mērā, ka vienā brīdī šķiet - nu jau ir pilnīgs Pē varonim.
Šī filma ir dīvaina, kā jau to varētu gaidīt, un ne tikai scenārija dēļ - ir dīvaina un nomācoši biedējoša tās atmosfēra, tās plūdums nav tāds, kā tu visbiežāk sagaidi kino, un tās varoņi ir tieši tik dīvaini, cik var gaidīt. Cik varēja novērot, Normis un Nora par šo filmu nebija sevišķā sajūsmā, bet man gan jāatzīst, ka man tā patika, un ne tikai tāpēc, ka es esmu aizdomīga mazbudžeta kino cienītājs (un šī jau arī nav izteikta mazbudžeta filma) - tai ir interesanta tematika, interesanta realizācija un - kas mani pārsteidza - veiksmīgs beigu risinājums, kurā es nevaru pirmajā mirklī saskatīt loģikas caurumus. Atliek vien cerēt, ka Aijoeidijs arī turpmāk mūs priecēs ar kvalitatīvu oriģinālkino, kurā ir vieta arī savdabīgam humoram, nevis ar jokiem, kuru "uztveršanai" nepieciešams fona smieklu celiņš.
2015-01-06
comments powered by Disqus