Džesika Džeimsa (kuru atveido cita Džesika - Viljamsa) ir divdesmit piecus gadus jauna sieviete no Ohaio, kura mēģina izsisties kā dramaturģe Ņujorkā. Pagaidām viņa sasniegusi vien to, ka kādas nevalstiskas organizācijas paspārnē vada teātra pulciņu bērniem. Džesika ir nesen izšķīrusies no sava drauga - telefonu vāciņu meistara - Deimona, un nevarētu teikt, ka viņa ir tikusi iepriekšējām attiecībām pāri. Kā piemērots partneris personīgas dabas problēmu risināšanā viņai atklājas Būns (O'Dauds) - ne pārāk noderīgas, bet gana veiksmīgas mobilās aplikācijas autors, kurš savukārt ir šķīries no sievas un ar savu jauno statusu sadzīvo ne labāk kā Džesika. Ja nu tev būtu jautājumi - Būna aplikācija NAV tinderis cilvēkiem ar herpes vīrusu, lai arī šāda versija filmā izskan. Un tā nu tu kā skatītājs kļūsti par liecinieku stāstam par mīlestību, par teātri un par mēģinājumiem kaut ko šajā pasaulē mainīt.
Jāatzīst, ka filma kopumā izrādījās labāka, nekā es to būtu gaidījis - varoņi ir pietiekami oriģināli (it īpaši tas attiecas uz Viljamsas tēlu - spēcīga sieviete, bet ar visādām rakstura probēmām, tomēr ļoti atraktīva), vispār man patīk filmās tēli, kuriem pastāv arī kaut kāda pagātne, proti, kuri katru jaunu dienu nesāk ar restartu, bet turpina būt salauzti ilgāku laiku (episks pretpiemērs ir filmas, kurās varonis, kļūstot par aculiecinieku mīļotā cilvēka, piemēram, apēšanai, pāris minūtes vēlāk vēsā mierā ierēc par pirdienu humoru). Vēl pluspunkts filmai par tajā piesaukto dziedātāju Peaches, kas palīdzēs vēl nedzimušai meitenei cīnīties ar dzimumu stereotipiem (un komplektā - desertiņš baby shower ietvaros, kurš izpaužas kā brūna pļura, ko ēd no kaut kā ļoti līdzīga autiņbiksītēm). Ā, un vēl bija forši, ka šajā filmā nevienu mirkli netika akcentēts tas, ka Džesika ir melnādaina, bet Būns - īrs.