The Lobster
Vientulībai nē! ir apakšvirsraksts Kurta Vonnegūta romānam "Balagāns". Kā risinājumu cilvēku vientulības problēmai Vonnegūts izvēlējās kaut ko daudz iejūtīgāku un mazāk slepkavniecisku nekā filmas "The Lobster" radītāji.
Uzstādījumi filmas pasaulē ir gaužām vienkārši - ja tu paliec bez privātās dzīves partnera, tev jauns ir jāatrod 45 dienu laikā. Partnera atrašanas nolūkos cilvēkus ievieto īpašā viesnīcā, kur ir iespējams iepazīt ar tevi saskanīgu cilvēku. Veiksmīgā scenārija gadījumā, izturējuši pāris kopā būšanas testus (ar uzsvaru uz ilgāku laiku divatā), jūs atgriezīsieties dzīvē. Ja tev tomēr partneri atrast neizdosies, nāksies vien tikt pārvērstam par dzīvnieku, piemēram, par omāru. Un ar to tavs stāstiņš arī būs cauri. Vēl ir metode, kā var pelnīt papildu dienas - mežā mīt vientuļnieki, kuru medībās viesnīcas iemītnieki tiek sūtīti. Par katru sašautu vientuļnieku tu saņem vienas dienas pagarinājumu savam termiņam.
Kolina Ferela atveidotais Deivids ir vīrietis, kuru tieši šāds nelāgs scenārijs ir piemeklējis - viņu ir pametusi sieva, aizejot pie cita (nav skaidrs, kā tas īsti notiek, ja jau pārošana notiek tikai caur viesnīcu), un tagad viņam ir itin steidzami sev jāatrod jauna otrā puse. Ja tu domā, ka risinājums ir vienkāršs - jūs abi taču esat gana izmisuši, lai ķertos pie jebkura salmiņa, tā tas īsti nav, jo liels uzsvars šajā pasākumā ir tieši uz to, lai pārbaudītu, ka attiecības ir "īstas". Un tā nu sākas atskaite.
Filma ir visnotaļ īpatnēja - tā absolūti necenšas skaidrot to, kāpēc tās pasaulē ir tādi noteikumi, un neviens arī īsti ar tiem nemēģina cīnīties. Ja tu domā, ka mežā mītošie vientuļnieki ir tā laimīgā komūna, no kuras paglābties no totalitārās pasaules (kā tas ir, piemēram "471 grādā pēc Fārenheita" un arī tipiski visādās filmās un grāmatās), tad vari minēt vēlreiz. Domas par sistēmas salaušanu nevienam nav, jo sistēma pastāv, līdz ar to tai ir jāpastāv. Un tajā arī ir filmas spēks - tajā vietā lai ar baltiem diegiem šūtu stāstu par tēmu "kāpēc", tā pilnīgi pārliecinoši tev rāda "kā". Tā lieliski ataino bezcerību un bezizeju un tādam ne pārāk komerciālam kino atbilstošā stilā lieliski kombinē dziļu traģēdiju ar skaidri komiskiem elementiem. Un vēl filmā ir ietvera Nika Keiva dziesma par to, kur aug savvaļas rozes - automātiski pluspunkts.
Sajūtu līmenī daudz te ir no seriāla Black Mirror, un tas noteikti ir kompliments, nevis pārmetums. Un tajā ļoti labi ir realizēts tas, kas man visvairāk patīk labā zinātniskajā fantastikā - te nav faktiski nekādas zinātnes un zīmēšanās ar kaut kādām tehnoloģijām, jo stāsts ir svarīgāks.
Negaidīti labs kino, par kuru man tā arī nekļuva skaidrs, kālab tieši es to biju iecerējis skatīties - bet jau daudzus mēnešus man pārlūka grāmatzīmēs bija šīs filmas nosaukums, beidzot to noskatījos un atzinu par vērtīgu esam. Par loģiku gan šai filmai noteikti neko labāk neaizrādi, bet pieņem tās noteikumus par vienīgajiem pareizajiem!
Uzstādījumi filmas pasaulē ir gaužām vienkārši - ja tu paliec bez privātās dzīves partnera, tev jauns ir jāatrod 45 dienu laikā. Partnera atrašanas nolūkos cilvēkus ievieto īpašā viesnīcā, kur ir iespējams iepazīt ar tevi saskanīgu cilvēku. Veiksmīgā scenārija gadījumā, izturējuši pāris kopā būšanas testus (ar uzsvaru uz ilgāku laiku divatā), jūs atgriezīsieties dzīvē. Ja tev tomēr partneri atrast neizdosies, nāksies vien tikt pārvērstam par dzīvnieku, piemēram, par omāru. Un ar to tavs stāstiņš arī būs cauri. Vēl ir metode, kā var pelnīt papildu dienas - mežā mīt vientuļnieki, kuru medībās viesnīcas iemītnieki tiek sūtīti. Par katru sašautu vientuļnieku tu saņem vienas dienas pagarinājumu savam termiņam.
Kolina Ferela atveidotais Deivids ir vīrietis, kuru tieši šāds nelāgs scenārijs ir piemeklējis - viņu ir pametusi sieva, aizejot pie cita (nav skaidrs, kā tas īsti notiek, ja jau pārošana notiek tikai caur viesnīcu), un tagad viņam ir itin steidzami sev jāatrod jauna otrā puse. Ja tu domā, ka risinājums ir vienkāršs - jūs abi taču esat gana izmisuši, lai ķertos pie jebkura salmiņa, tā tas īsti nav, jo liels uzsvars šajā pasākumā ir tieši uz to, lai pārbaudītu, ka attiecības ir "īstas". Un tā nu sākas atskaite.
Filma ir visnotaļ īpatnēja - tā absolūti necenšas skaidrot to, kāpēc tās pasaulē ir tādi noteikumi, un neviens arī īsti ar tiem nemēģina cīnīties. Ja tu domā, ka mežā mītošie vientuļnieki ir tā laimīgā komūna, no kuras paglābties no totalitārās pasaules (kā tas ir, piemēram "471 grādā pēc Fārenheita" un arī tipiski visādās filmās un grāmatās), tad vari minēt vēlreiz. Domas par sistēmas salaušanu nevienam nav, jo sistēma pastāv, līdz ar to tai ir jāpastāv. Un tajā arī ir filmas spēks - tajā vietā lai ar baltiem diegiem šūtu stāstu par tēmu "kāpēc", tā pilnīgi pārliecinoši tev rāda "kā". Tā lieliski ataino bezcerību un bezizeju un tādam ne pārāk komerciālam kino atbilstošā stilā lieliski kombinē dziļu traģēdiju ar skaidri komiskiem elementiem. Un vēl filmā ir ietvera Nika Keiva dziesma par to, kur aug savvaļas rozes - automātiski pluspunkts.
Sajūtu līmenī daudz te ir no seriāla Black Mirror, un tas noteikti ir kompliments, nevis pārmetums. Un tajā ļoti labi ir realizēts tas, kas man visvairāk patīk labā zinātniskajā fantastikā - te nav faktiski nekādas zinātnes un zīmēšanās ar kaut kādām tehnoloģijām, jo stāsts ir svarīgāks.
Negaidīti labs kino, par kuru man tā arī nekļuva skaidrs, kālab tieši es to biju iecerējis skatīties - bet jau daudzus mēnešus man pārlūka grāmatzīmēs bija šīs filmas nosaukums, beidzot to noskatījos un atzinu par vērtīgu esam. Par loģiku gan šai filmai noteikti neko labāk neaizrādi, bet pieņem tās noteikumus par vienīgajiem pareizajiem!
2018-09-08
comments powered by Disqus