50 Song Memoir

Magnētisko Lauku līderis Stefins Merits par godu savai piecdesmit gadu jubilejai radīja kārtējo apjomīgo konceptierakstu, kas grupas daiļradē visciešāk sasaucas ar, manuprāt, viņu lielāko sasniegumu - "69 love songs", šoreiz albumu radot ar 50 dziesmām, kur katra veltīta vienam viņa dzīves gadam.

Divarpus stundas garo ierakstu noteikti nav viegli noklausīties vienā piegājienā, un tā tas droši vien nemaz nav paredzēts - arī koncertos tas tika izpildīts divus vakarus pēc kārtas, katrā no tiem izdzīvojot pusi no šiem piecdesmit gadiem. Pats Merits apgalvo, ka viņš no dabas galīgi nav autobiogrāfisks cilvēks, un vienā ziņā viņš nemelo - pārmērīgi daudz precīzas faktoloģiskas informācijas par viņu tu no šī ieraksta negūsi, tad jau vairāk - par konkrēto laiku.

Droši tu vari uzzināt, ka Merits ir dzimis 1966. gadā un tad pamazām izsekot kaut kādiem svarīgiem elementiem, kas veidojuši viņu kā cilvēku. Agrīno gadu dziesmas ir pavisam vieglas un brīžiem bērnišķīgas, tēmas - ļoti mainīgas. Cik ļoti es lai arī necenstos, jāatzīst, ka man nākas grūti iemīlēt lielo vairumu šī albuma vēlināko dziesmu - pie vainas noteikti ir tas, ka dziesmu aranžējumi lielā mērā ir konkrētam laikmetam atbilstoši, un kamēr sešdesmito-septiņdesmito gadu vairums muzikālo tendenču man ir ļoti pieņemamas, ar vēlākiem gadiem ir sliktāk. Un 50 dziesmu garumā klausīties Merita balsi ir drusku apnicīgi - kamēr "69 Love Songs" viņam bija virkne palīgu, šo stāstu viņš izdzied pats, kas, protams, ir loģiski, jo tas ir viņa personīgais stāsts. Lai arī jau teicu, ka biogrāfiju no tā gluži neizveidosi, dažādas atsauces uz viņa dzīves svarīgiem brīžiem te parādās (ar piebildi - ne uz muzikāli svarīgiem brīžiem, pat par tiem pašiem "Magnetic Fields" viņš nedzied). Vispār jau zināms, ka saistošu dziesmu tekstu rakstīšana ir viena no Merita visstiprākajām pusēm, un dažādu laikmetu uzburšana te viņam padodas izcili - sākot ar agrīnajiem ierakstiem, kur viņš apdzied Džūdijas Gārlendas nāvi un paviesošanos "Jefferson Airplane" koncertā, turpinot ar to, kā viņš 12 (13? 14?) gadu vecumā izveidoja savu pirmo grupu, kā tas ir - vairs nebūt tīnim, par dīvainām slimībām, kas viņam piemetas, par dzīvošanu četriem čaļiem divistabu dzīvoklī ar vienu gultu, par necilu pilsētu sniegā, par attiecībām ar savu bijušo partneri, par nespēju atgriezties Ņujorkā un visubeidzot, par to, ka katrs cilvēks ir kāda fetišs, jo cilvēku ir tik daudz, ka nekas nav tik dīvains, lai neviens to nedarītu. Tuvāk ieraksta beigām arvien vairāk rodas sajūta, ka tas, ko klausos, ir turpinājums Love Songs albumam, bet tas jau nav nekas slikts. Kopumā - šis nekļūs par manu mīļāko viņu ierakstu, bet nojaušu, ka agri vai vēlu manā skaņuplašu kolekcijā arī 50 dziesmu memuāri parādīsies.
2019-02-04
8.0
comments powered by Disqus