The Maltese Falcon
Un vēl viena klasiska filma - šoreiz savu kārtu piedzīvojis "Maltas vanags". Kārtējo reizi jau skatītā filma atbilst definīcijai "viena no visu laiku izcilākajām sava žanra filmām". Šoreiz žanrs - film noir detektīvstāsts.
Filma sākas ar to, ka detektīvbirojā ierodas jauna sieviete, kura vēlas lai privātdetektīvi izseko kādu vīrieti, kurš varētu būt nolaupījis viņas māsu. Šī vakara rezultātā viens no detektīviem mirst. Taču pamazām atklājas, ka nekas nav skaidrs. Kas ir šī sieviete? Kas ir resnais vīrs? Kāpēc kādam ir vajadzīga melnā putna statuja? Ko grib dīvainais tipāžs ar uzvārdu Kaira? Galvenais varonis, kuru atveido Hamfrijs Bogarts, patiesībā arī neko īsti nesaprot - viņš uz priekšu dzīvē tiek, visai labi izliekoties, ka viņa rokās ir daudz trumpju, lai gan patiesībā viņam vispār nav kāršu. Turklāt viņš tev nav Dirks Džentlijs, kurš ļauj lietām tecēt pašplūsmā, paļaujoties uz to, ka agrāk vai vēlāk tu sekojot nejauši izvēlētam svešiniekam nonāksi tur, kur tev patiesībā vajag nonākt, lai arī tu pats to varbūt nemaz neapzinies. Nē, Sems Speids ir vīrs, kas lietas uzņemas savās rokās, nekad vārdu ķešā nemeklē, māk apieties ar sievietēm un ieročiem, bet reizēm kā vienam, tā otram iet apkārt ar līkumu, taču galvenais viņam vienmēr ir būt tam cilvēkam, kurš ir pie stūres, pat tad, ja viņam nav ne mazākās nojautas, kurā virzienā dodas mašīna un viņam pašam ir aizsietas acis. Varbūt gluži tā šajā filmā nenotiek, bet tu varbūt uztver manu domu.
Filma ir savērpta patiešām izcili, Bogarta un citu varoņu (it īpaši Mērijas Estores atveidotās Ošonesijas jaunkundzes) spēles ir elegantas, visbiežāk nesaprotamas, taču patiesībā ļoti loģiskas. Protams, es apzinos, ka grāmata, pēc kuras tapusi šī filma, visticamākais ir lēts un prasts krimiķis, bet filma ir teju perfekta. Esmu ja ne gluži sajūsmā, tad vismaz uz to pusi. Ekselenti!
Filma sākas ar to, ka detektīvbirojā ierodas jauna sieviete, kura vēlas lai privātdetektīvi izseko kādu vīrieti, kurš varētu būt nolaupījis viņas māsu. Šī vakara rezultātā viens no detektīviem mirst. Taču pamazām atklājas, ka nekas nav skaidrs. Kas ir šī sieviete? Kas ir resnais vīrs? Kāpēc kādam ir vajadzīga melnā putna statuja? Ko grib dīvainais tipāžs ar uzvārdu Kaira? Galvenais varonis, kuru atveido Hamfrijs Bogarts, patiesībā arī neko īsti nesaprot - viņš uz priekšu dzīvē tiek, visai labi izliekoties, ka viņa rokās ir daudz trumpju, lai gan patiesībā viņam vispār nav kāršu. Turklāt viņš tev nav Dirks Džentlijs, kurš ļauj lietām tecēt pašplūsmā, paļaujoties uz to, ka agrāk vai vēlāk tu sekojot nejauši izvēlētam svešiniekam nonāksi tur, kur tev patiesībā vajag nonākt, lai arī tu pats to varbūt nemaz neapzinies. Nē, Sems Speids ir vīrs, kas lietas uzņemas savās rokās, nekad vārdu ķešā nemeklē, māk apieties ar sievietēm un ieročiem, bet reizēm kā vienam, tā otram iet apkārt ar līkumu, taču galvenais viņam vienmēr ir būt tam cilvēkam, kurš ir pie stūres, pat tad, ja viņam nav ne mazākās nojautas, kurā virzienā dodas mašīna un viņam pašam ir aizsietas acis. Varbūt gluži tā šajā filmā nenotiek, bet tu varbūt uztver manu domu.
Filma ir savērpta patiešām izcili, Bogarta un citu varoņu (it īpaši Mērijas Estores atveidotās Ošonesijas jaunkundzes) spēles ir elegantas, visbiežāk nesaprotamas, taču patiesībā ļoti loģiskas. Protams, es apzinos, ka grāmata, pēc kuras tapusi šī filma, visticamākais ir lēts un prasts krimiķis, bet filma ir teju perfekta. Esmu ja ne gluži sajūsmā, tad vismaz uz to pusi. Ekselenti!
2013-10-25
comments powered by Disqus