Kazhes pierakstu burtnīca

Šo dokumentālo filmu par to, kā skots Marks Bomonts ar velosipēdu devās braucienā apkārt pasaulei, mēģinot uzstādīt jaunu Ginesa rekordu, man ieteica noskatīties Normis. Manos tuvākajos plānos nav atrodami šādas intensitātes velo braucieni, bet filmas skatīšanās tāpat sanāca vērtīga.
Par filmu patiesībā nemaz tik daudz stāstāmā nav - Marks dodas velobraucienā, un tad nu viņš brauc. Visu laiku ceļā ir dažādi sarežģījumi - problēmas ar uzturu, nedienas ar velosipēdu, traucējoši laika apstākļi, psiholoģiskas problēmas, ilgstoši esot vienatnē, laupīšana Amerikā un tamlīdzīgi. Patiesībā man gan visvērtīgākā informācija tika sniegta pirmajā sērijā, kuras iespaidā uzreiz noīsināju dažus posmus savam Austrumeiropas velobraucienam. Pirmkārt, Marka dienas distance bija 160 kilometri. Ja ievēro to, ka čalis bija ļoti nopietni gatavojies, viņam bija ekstra klases velosipēds un viņš brauca tikai pa normāliem ceļien, sapratu, ka man plānot līdzīgu dienas distanci katru dienu būtu visai stulba padarīšana. Protams, viņš ceļā atradās vairāk kā pus gadu, kamēr es tikai desmit dienas, bet es jau devos atpūtas braucienā, nevis kilometru krāšanas maratonā. Otrais - par uzturu. Ja 160 kilometru veikšanai Markam dienā vajadzēja 5500 kilokalorijas, tas nozīmēja, ka arī man vajadzētu ēst kārtīgi, noteikti vairāk kā ikdienā mājās, arī par to bija jāpadomā.
Ja tomēr vēl par filmu - mani fascinē, ka ir cilvēki ar tādu apņemšanos, bet nav tā, ka man šī konrētā apņemšanās šķistu kaut kas izcili aizraujošs un sakarīgs - šādā braucienā tu neredzi gandrīz neko, visu laiku atrodies uz fizisko spēku izsīkuma robežas un tikai brauc, brauc, brauc. Nesaku, ka tas būtu stulbs pasākums, bet man - absolūti nepiemērots. Protams, visu cieņu čalim par viņa sasniegto, bet baigo jēgu no šāda pasākuma es tomēr nesaskatu. Lai arī es labi saprotu, cik lieliska sajūta tā ir - atrasties uz ceļa un braukt.