Kazhes pierakstu burtnīca

"- No kurienes viņš te uzradās?" - "Atbrauca." Tā Andreja Zvjaginceva režijas debijā bērniem mamma izskaidro nekad neredzētā tēva atgriešanos. Abi puikas: Andrejs un Ivans līdz šim itin labi bija iztikuši arī Latvijā tradicionālajā ģimenes modelī - ar mammu un vecmāmiņu, bet pēkšņi parādās tētis, kas dēlus jau nākamajā dienā ņems līdzi braucienā uz ūdenskritumu un makšķerēt.

Zvjagincevs ļoti daudz jautājumu šajā filmā atstāj neatbildētu, necenšoties skatītājam paskaidrot ne tikai sīkumus, bet pat pamatapstākļus, un man pat beigās vispār radās jautājums par to, vai tētis maz bija. Šajā filmā viņš arī sevišķi neaizraujas ar sabiedrības un vides vērtēšanu, neiztirzā to, kāpēc varoņi ir tieši tādi. Stingrais un principiālais tētis, kurš nodarbojas vai nenodarbojas ar tumšām spēlītēm, pakļāvīgais vecākais dēls Andrejs, kurš būtībā pilnīgi svešo vīrieti uzreiz pieņem kā nozīmīgu savas dzīves sastāvdaļu (diezgan baisa detaļa, kas savā ziņā sasaucas ar filmas saturu - Andreju atveidojušais aktieris gāja bojā 16 gadu vecumā noslīkstot un pat nepiedzīvoja "Atgriešanās" pirmizrādi). Lecīgais un nepaklausīgais Ivans, kuram vienmēr nepieciešams saglabāt pēdējo vārdu, lai arī filmas ievadā viņu redzam pagalam pārbijušos. Raksturu sadursme neskaidros apstākļos.
Kas man visvairāk šķita jūtams, skatoties šo vizuāli ļoti spēcīgo, taču vienlaikus krāsu un priekšmetu ziņā askētisko filmu, ka Zvjaginceva kino redzējums ir izteikti skandināvisks un ka viņš Krieviju redz nevis kā Eiropas valsti vai Āzijas valsti, bet gan kā Ziemeļiem piederīgu. Un "Atgriešanās" ir lieliski saprotama arī rietumu skatītājam, ne velti tā starptautiski labi aizgāja - galvenā balva Venēcijas festivālā, Zelta globusa nominācija.

Šķiet, ka būtu vērts noskatīties arī citas līdz šim neredzētās Zvjaginceva filma, jo īpaši - "Nemīlestību" (kurā turklāt vēl arī filmējies Andris Keišs!).