Koncerts Varšavas Torwar arēnā
Niks Keivs jau kādu laiku manā uz papīra nefiksētajā saistošo koncertmūziķu listē ir drošs A saraksta iemītnieks - viens no tiem retajiem māksliniekiem, kurus gribu redzēt tādā mērā, ka esmu gatavs braukt uz viņu koncertiem Eiropas robežās, nevis gaidīt mākslinieku ieripošanu piemājas dārziņā. Tā tas ir tālab, ka mani Keiva daiļrade interesē tagadnes, nevis pagātnes formā. Jā, protams, bišķi cits smeķis būtu redzēt The Bad Seeds tajā sastāvā, kad tur vēl spēlēja Bliksa Bargelds un Miks Hārvijs, tomēr tas nebūt nav pamata priekšnoteikums - centrā tomēr ir pats Keivs, un nav jau arī tā, ka tagadējais The Bad Seeds sastāvs būtu sapulcināts pirms pāris gadiem: Sevedžs un Keisijs ar Keivu spēlē kopš 1990. gada, Vailders - jau no 1985., Sklavunos - kopš 1994., Eliss - 1996., un vienīgi Džordžs Vjestica par Slikto sēklu dalībnieku kļuva tikai pirms 4 gadiem.
Kad tika izziņota "The Skeleton Tree" tūres Eiropas daļa, sākotnēji biļeti iegādājos uz koncertu Stokholmā, taču vēlāk sanāca tā, ka oktobrī bija izlemts doties uz Japānu, ko bija diezgan neērti apvienot ar Stokholmas koncerta datumu. Tā kā lidojums bija ieplānots caur Varšavu, ar kāru aci skatījos uz Torwar arēnā ieplānoto koncertu, tik vien tās bēdas, ka nebija biļešu. Tomēr ieliku biļešu lapu grāmatzīmes un katru dienu sekoju - ja nu izmetīs papildu biļetes pārdošanā. Un patiesi - 2 nedēļas pēc aviobiļešu iegādes pārdošanā parādījās arī biļetes uz Keivu fanu zonā. Ilgi nedomāju, tvēru mirkli, un biļete pa pastu itin drīz nonāca manās rokās.
Un tā viss bija labi un skaisti līdz par koncerta dienas rītam. Uz Japānu biļeti biju paņēmis līdzi, taču tā atradās paciņā ar papīriem, kurus kādu laiku nebiju aizticis, un tajā dienā, kad man bija ieplānots beidzot Keivu redzēt, atklājās - a biļetes ta nav... Kur un kā tā bija pazudusi - kas to lai vairs pasaka, bet fakti bija acīmredzami - iespēja tikt uz koncertu man bija zudusi. Kā šajā brīdī es pārdzīvoju, ka uz šo koncertu biļetes bija fiziskas, nevis elektroniskas - nekādas iespējas vienkārši tikt pie jauna eksemplāra...
Ko darīt? Mēģināt pirms koncerta nopirkt jaunu biļeti "no rokām"? Samierināties un padoties? Saprātīgākais variants šķita - pamēģināt sazināties ar biļešu tirgotāju (ticketmaster.pl), varbūt tomēr kaut kā būtu iespējams tikt pie jauna biļetes eksemplāra. Nosūtīju epastu, bet tad pats secināju - tas nav risinājums, uz epastu ir pārāk viegli savlaicīgi neatbildēt. Jābrauc vien pašam uz Ticketmaster biroju, klātienē ar skumjām un žēlīgām acīm kaut ko panākt būs reālāk - turklāt man jau vajadzētu arī uzrādīt kādus pierādījumus, ka man biļete patiešām pienākas. Tā nu aizbraucu uz biroju, tur laipna sieviete uzklausīja manu sāpi un pārbaudījusi visus papīrus pavēstīja - lai pirms koncerta dodos uz halli, un tikšu iekšā ielaists. Jutos glābts, bet vēl ne pilnībā - kamēr manās rokās nebija fiziskas biļetes, solījums bija un palika tikai solījums. Tomēr patiesi - kad pulksten sešos (pusotru stundu līdz oficiālajam uzstāšanās sākumam) izstāvēju mini rindu pie kases, man tika izsniegts jauns biļetes eksemplārs, un hallē iekšā es tiku.
Cilvēku priekšā jau bija itin daudz, taču bija labi, ka biļete ļāva doties fanu zonā pie skatuves - izcili tuvu tai nebiju, bet savu 10-15 metru attālumā gan, kas nodrošināja ļoti labu un pārredzamu skatu punktu. Stundiņu nostāvēju, bakstoties telefonā, gatavojot blogam pārskatu par Japan Rail Pass īpatnībām, bet precīzi 19:30 ar instrumentālo ievadu no filmas Wind River skaņu celiņa (tas ir šogad klajā nācis Keiva un viņa grupas multiinstrumentālista Elisa projekts) septiņu mūziķu sastāvs - visi lielākoties melnā un lielākoties uzvalkos - iznāca uz skatuves.
Man bija drusku bažas par to, cik emocionāli spēcīgs būs šis pasākums - Keiva šovs šajā tūrē ir ļoti stabils - katru reizi vienas un tās pašas 18 dziesmas nemainīgā secībā, vai nebūs tāda rutīnas uzstāšanās sajūta, kāda bija, piemēram, RHCP uzstāšanās laikā. Tomēr jau pirmā dziesma - spocīgā "Anthrocene" no svaigākā "Skeleton Tree" šīs šaubas kliedē. Keivs ir lieliskā formā - viņa zemā un brīžiem ne gluži cilvēciskā balss tevi pārņem kā reliģiska rituāla sastāvdaļa, un koncertā tevi tā īsti neatlaiž sajūta, ka tu esi ieradies kādas mistiskas sektas dievkalpojumā, kur priesterī kāds ir iemiesojies. Pa skatuvi Keivs kustās patiešām kā apsēsts, pārmērīgi neaizraujoties ar pļāpām, taču komunikācija ar pirmo rindu skatītāju rokām ir ļoti aktīva un tajās reizēs, kad viņš pateicas publikai, ir sajūta - tā nav tīra formalitāte. Un publika Varšavā ir lieliska (ja neskaita, protams, mūsdienu katastrofālo sērgu ar filmēšanu mobilajos telefonos) - sajūsmu jūtu ne vien no priekšā esošajām meitenēm, bet arī blakus stāvošajiem vīriem, kuru sejās pastāvīgi manāms stulbs, sajūsmas pilns smaids. Arī man pašam tāds noteikti ir.
Visvairāk tiek spēlētas jaunās dziesmas - no Skeleton Tree astoņiem skaņdarbiem koncertā izskan veselas septiņas, taču netrūkst arī atkāpju tālākā Keiva pagātnē līdz pat 1984. gadam, ieskaitot "From Her to Eternity" tituldziesmu. Tieši agrīnajos skaņdarbos visvairāk jūtams Keiva pagātnes trakums, kad septiņu mūziķu kolektīvs saplūst vienotā troksnī šī vārda labākajā nozīmē, Elisam mežonīgi ārdoties ar vijoli, it kā tā būtu elektriskā ģitāra un pārējiem mūziķiem saplūstot tādā kā vienotā veselumā. Pirmā īstā virsotne man laikam šajā koncertā ir Higgs Boson Blues, kurā ikviens klausītājs, kur Keivs dažām klausītājām fiziski ļāva sajust savus sirdspukstus komplektā ar "Can you feel my heart beat?", bet visi pārējie to tāpat varēja izjust. Un pēc tam tā īsti vaļā arī vairs neatlaida.
Pirmā koncerta daļa bija enerģijas pārpilna, tai sekoja muzikāli rāmāka, bet emocionāli ne mazāk spēcīga daļa ar "Jubilee Street", "The Ship Song" un "Into My Arms" (liriskākā dziesma koncertā ar itin aktīvu publikas līdzdziedāšanu), un tad atkal kārtējais enerģijas kāpinājums, kuru visvairāk iezīmēja "Red Right Hand" no 1994. gada "Let Love In". "Distant Sky", kurā kopā ar Keivu ierakstā piedalās dāņu dziedātāja Elza Torpa, viņa klāt ir video projekcijas veidā - atkal jau paceļot uz augšu juteklisko koncerta komponentu. Ar "Skeleton Tree" tituldziesmu koncerta pamatdaļa izskan, Keivs pateicas publikai un dodas aizkulisēs. Piecas minūtes plaukšķināšanas un meiteņu spiedzienu, un The Bad Seeds atgriežas, lai paceltu koncertu vēl par līmeni augstāk.
Viena no zināmākajām The Bad Seeds dziesmām - "The Weeping Song" sākas gluži normāli - Keivs dzied par raudošajām sievietēm un vīriem, bet tad viņš dodas publikā. Cauri pūlim ieziet arī tieši man garām, drusku laikam pat sajutu mākslinieka plecu. Un paliek stāvēt pūļa vidū - laikam jau uz apsarga veidota paaugstinājuma. Un visa arēna saplūst ar grupu šajā Weeping ceremonijā, priesteris ir nonācis no kanceles pie baznīcēniem. Totāla katarse!
Lai spēlētu vienu no ne mazāk slavenajām Murder Ballads - biedējošo stāstu par "Stager Lee", Keivs atgriežas uz skatuves. Bet viņš neatgriežas viens - līdzi viņam seko vairāk kā 50 (tā uz aci šķiet) koncerta klausītāji un klausītājas, arī no manas tuvākās apkārtnes pāris cilvēki mērķtiecīgi nonāk tur. Arvien vairāk sajūta kā sektas dievkalpojumā. Keivs ir valdzinošs, šausminošs un aizraujošs - īsts šamanis. Iespējams, līdzīgākais, ko es varētu iztēloties, būtu nekad, protams, paša acīm neredzētais Džims Morisons koncertā. Un Stager Lī nošauj pašu Nelabo, kad tas ieradies viņam pakaļ.
Vēl pēdējā dziesma - tai jābūt "Push The Sky Away" - pacilājoši skumjai un skaistai. Kāds no publikas skaļi nokliedzas: "Play 50 Feet of Pure White Snow!" Bet Keivs vienzilbīgi atbild: "No!" Un sākas Debesu aizstumšana tālāk. Arī pats jūtu, kā visi ar savām rokām to veicam.
Koncerts bija fantastisks - tu zini, ka Keivs un grupa šo setu spēlē jau teju piecdesmito reizi, bet sajūtas ir tādas, ka esi bijis klāt pirmreizējā un neatkārtojamā pasākumā. Debesis patiešām ir pastumtas maķenīt tālāk. Lai arī tu šeit lasi sajūsmas pilnus vārdus - patiesībā sajūsmas ir vēl vairāk! Ko - lo - sā - li! Pat drusku nožēloju, ka nebiju izrāvies uz skatuves - varbūt tādā gadījumā būtu varējis dabūt Keiva autogrāfu nevis tā kā dažs skatītājs uz plates, koncerta biļetes vai plakāta, bet gan savā pasē. Tomēr tāpat bija izcili.
Un ja padomā, ka es biju tik tuvu tam, lai vispār uz šo koncertu netiktu... Baisi.
Kad tika izziņota "The Skeleton Tree" tūres Eiropas daļa, sākotnēji biļeti iegādājos uz koncertu Stokholmā, taču vēlāk sanāca tā, ka oktobrī bija izlemts doties uz Japānu, ko bija diezgan neērti apvienot ar Stokholmas koncerta datumu. Tā kā lidojums bija ieplānots caur Varšavu, ar kāru aci skatījos uz Torwar arēnā ieplānoto koncertu, tik vien tās bēdas, ka nebija biļešu. Tomēr ieliku biļešu lapu grāmatzīmes un katru dienu sekoju - ja nu izmetīs papildu biļetes pārdošanā. Un patiesi - 2 nedēļas pēc aviobiļešu iegādes pārdošanā parādījās arī biļetes uz Keivu fanu zonā. Ilgi nedomāju, tvēru mirkli, un biļete pa pastu itin drīz nonāca manās rokās.
Un tā viss bija labi un skaisti līdz par koncerta dienas rītam. Uz Japānu biļeti biju paņēmis līdzi, taču tā atradās paciņā ar papīriem, kurus kādu laiku nebiju aizticis, un tajā dienā, kad man bija ieplānots beidzot Keivu redzēt, atklājās - a biļetes ta nav... Kur un kā tā bija pazudusi - kas to lai vairs pasaka, bet fakti bija acīmredzami - iespēja tikt uz koncertu man bija zudusi. Kā šajā brīdī es pārdzīvoju, ka uz šo koncertu biļetes bija fiziskas, nevis elektroniskas - nekādas iespējas vienkārši tikt pie jauna eksemplāra...
Ko darīt? Mēģināt pirms koncerta nopirkt jaunu biļeti "no rokām"? Samierināties un padoties? Saprātīgākais variants šķita - pamēģināt sazināties ar biļešu tirgotāju (ticketmaster.pl), varbūt tomēr kaut kā būtu iespējams tikt pie jauna biļetes eksemplāra. Nosūtīju epastu, bet tad pats secināju - tas nav risinājums, uz epastu ir pārāk viegli savlaicīgi neatbildēt. Jābrauc vien pašam uz Ticketmaster biroju, klātienē ar skumjām un žēlīgām acīm kaut ko panākt būs reālāk - turklāt man jau vajadzētu arī uzrādīt kādus pierādījumus, ka man biļete patiešām pienākas. Tā nu aizbraucu uz biroju, tur laipna sieviete uzklausīja manu sāpi un pārbaudījusi visus papīrus pavēstīja - lai pirms koncerta dodos uz halli, un tikšu iekšā ielaists. Jutos glābts, bet vēl ne pilnībā - kamēr manās rokās nebija fiziskas biļetes, solījums bija un palika tikai solījums. Tomēr patiesi - kad pulksten sešos (pusotru stundu līdz oficiālajam uzstāšanās sākumam) izstāvēju mini rindu pie kases, man tika izsniegts jauns biļetes eksemplārs, un hallē iekšā es tiku.
Cilvēku priekšā jau bija itin daudz, taču bija labi, ka biļete ļāva doties fanu zonā pie skatuves - izcili tuvu tai nebiju, bet savu 10-15 metru attālumā gan, kas nodrošināja ļoti labu un pārredzamu skatu punktu. Stundiņu nostāvēju, bakstoties telefonā, gatavojot blogam pārskatu par Japan Rail Pass īpatnībām, bet precīzi 19:30 ar instrumentālo ievadu no filmas Wind River skaņu celiņa (tas ir šogad klajā nācis Keiva un viņa grupas multiinstrumentālista Elisa projekts) septiņu mūziķu sastāvs - visi lielākoties melnā un lielākoties uzvalkos - iznāca uz skatuves.
Man bija drusku bažas par to, cik emocionāli spēcīgs būs šis pasākums - Keiva šovs šajā tūrē ir ļoti stabils - katru reizi vienas un tās pašas 18 dziesmas nemainīgā secībā, vai nebūs tāda rutīnas uzstāšanās sajūta, kāda bija, piemēram, RHCP uzstāšanās laikā. Tomēr jau pirmā dziesma - spocīgā "Anthrocene" no svaigākā "Skeleton Tree" šīs šaubas kliedē. Keivs ir lieliskā formā - viņa zemā un brīžiem ne gluži cilvēciskā balss tevi pārņem kā reliģiska rituāla sastāvdaļa, un koncertā tevi tā īsti neatlaiž sajūta, ka tu esi ieradies kādas mistiskas sektas dievkalpojumā, kur priesterī kāds ir iemiesojies. Pa skatuvi Keivs kustās patiešām kā apsēsts, pārmērīgi neaizraujoties ar pļāpām, taču komunikācija ar pirmo rindu skatītāju rokām ir ļoti aktīva un tajās reizēs, kad viņš pateicas publikai, ir sajūta - tā nav tīra formalitāte. Un publika Varšavā ir lieliska (ja neskaita, protams, mūsdienu katastrofālo sērgu ar filmēšanu mobilajos telefonos) - sajūsmu jūtu ne vien no priekšā esošajām meitenēm, bet arī blakus stāvošajiem vīriem, kuru sejās pastāvīgi manāms stulbs, sajūsmas pilns smaids. Arī man pašam tāds noteikti ir.
Visvairāk tiek spēlētas jaunās dziesmas - no Skeleton Tree astoņiem skaņdarbiem koncertā izskan veselas septiņas, taču netrūkst arī atkāpju tālākā Keiva pagātnē līdz pat 1984. gadam, ieskaitot "From Her to Eternity" tituldziesmu. Tieši agrīnajos skaņdarbos visvairāk jūtams Keiva pagātnes trakums, kad septiņu mūziķu kolektīvs saplūst vienotā troksnī šī vārda labākajā nozīmē, Elisam mežonīgi ārdoties ar vijoli, it kā tā būtu elektriskā ģitāra un pārējiem mūziķiem saplūstot tādā kā vienotā veselumā. Pirmā īstā virsotne man laikam šajā koncertā ir Higgs Boson Blues, kurā ikviens klausītājs, kur Keivs dažām klausītājām fiziski ļāva sajust savus sirdspukstus komplektā ar "Can you feel my heart beat?", bet visi pārējie to tāpat varēja izjust. Un pēc tam tā īsti vaļā arī vairs neatlaida.
Pirmā koncerta daļa bija enerģijas pārpilna, tai sekoja muzikāli rāmāka, bet emocionāli ne mazāk spēcīga daļa ar "Jubilee Street", "The Ship Song" un "Into My Arms" (liriskākā dziesma koncertā ar itin aktīvu publikas līdzdziedāšanu), un tad atkal kārtējais enerģijas kāpinājums, kuru visvairāk iezīmēja "Red Right Hand" no 1994. gada "Let Love In". "Distant Sky", kurā kopā ar Keivu ierakstā piedalās dāņu dziedātāja Elza Torpa, viņa klāt ir video projekcijas veidā - atkal jau paceļot uz augšu juteklisko koncerta komponentu. Ar "Skeleton Tree" tituldziesmu koncerta pamatdaļa izskan, Keivs pateicas publikai un dodas aizkulisēs. Piecas minūtes plaukšķināšanas un meiteņu spiedzienu, un The Bad Seeds atgriežas, lai paceltu koncertu vēl par līmeni augstāk.
Viena no zināmākajām The Bad Seeds dziesmām - "The Weeping Song" sākas gluži normāli - Keivs dzied par raudošajām sievietēm un vīriem, bet tad viņš dodas publikā. Cauri pūlim ieziet arī tieši man garām, drusku laikam pat sajutu mākslinieka plecu. Un paliek stāvēt pūļa vidū - laikam jau uz apsarga veidota paaugstinājuma. Un visa arēna saplūst ar grupu šajā Weeping ceremonijā, priesteris ir nonācis no kanceles pie baznīcēniem. Totāla katarse!
Lai spēlētu vienu no ne mazāk slavenajām Murder Ballads - biedējošo stāstu par "Stager Lee", Keivs atgriežas uz skatuves. Bet viņš neatgriežas viens - līdzi viņam seko vairāk kā 50 (tā uz aci šķiet) koncerta klausītāji un klausītājas, arī no manas tuvākās apkārtnes pāris cilvēki mērķtiecīgi nonāk tur. Arvien vairāk sajūta kā sektas dievkalpojumā. Keivs ir valdzinošs, šausminošs un aizraujošs - īsts šamanis. Iespējams, līdzīgākais, ko es varētu iztēloties, būtu nekad, protams, paša acīm neredzētais Džims Morisons koncertā. Un Stager Lī nošauj pašu Nelabo, kad tas ieradies viņam pakaļ.
Vēl pēdējā dziesma - tai jābūt "Push The Sky Away" - pacilājoši skumjai un skaistai. Kāds no publikas skaļi nokliedzas: "Play 50 Feet of Pure White Snow!" Bet Keivs vienzilbīgi atbild: "No!" Un sākas Debesu aizstumšana tālāk. Arī pats jūtu, kā visi ar savām rokām to veicam.
Koncerts bija fantastisks - tu zini, ka Keivs un grupa šo setu spēlē jau teju piecdesmito reizi, bet sajūtas ir tādas, ka esi bijis klāt pirmreizējā un neatkārtojamā pasākumā. Debesis patiešām ir pastumtas maķenīt tālāk. Lai arī tu šeit lasi sajūsmas pilnus vārdus - patiesībā sajūsmas ir vēl vairāk! Ko - lo - sā - li! Pat drusku nožēloju, ka nebiju izrāvies uz skatuves - varbūt tādā gadījumā būtu varējis dabūt Keiva autogrāfu nevis tā kā dažs skatītājs uz plates, koncerta biļetes vai plakāta, bet gan savā pasē. Tomēr tāpat bija izcili.
Un ja padomā, ka es biju tik tuvu tam, lai vispār uz šo koncertu netiktu... Baisi.
2017-10-24
comments powered by Disqus