Kazhes pierakstu burtnīca

Jau Mīluļu slepenās dzīves pirmā daļa nebija nekāds šedevrs, līdz ar to gaidīt kaut ko pārcilvēciski vērtīgu no šīs animācijas filmas otrās daļas, protams, nevarēja. Normālos apstākļos arī diez vai to būtu skatījušies, taču mūsu īres dzīvoklī Haapsalu bija pieejams Netflix, neko kaut cik nopietnu skatīties nebija noskaņojuma, turklāt vēl bija (absolūti nepamatotas) cerības, ka šo saturu ar mums kopā varētu skatīties arī Estere. Un tā nu mēs to noskatījāmies.

Multfilmas saturu veido trīs savstarpēji ne pārāk saistīti sižeti: par to, kā suns vārdā Maksis (pirmās daļas galvenais varonis) iemācās pārstāt no visa baidīties; par bumbiņu, kas nonāk kaķiem pārbāztā dzīvoklī un cita suņa mēģinājumiem to dabūt laukā; par dzīvnieku grupas veiktu krievu ļaundara - cirka īpašnieka - sagūstīta tīģera atpestīšanu. Ja šis saturs tev šķiet potenciāli pastulbs - jā, tieši tāds tas arī ir. Saturiski - diezgan pliekana multene. Kaut cik saistoši tajā ir divi tēli - Maksis, kuram ir vismaz kaut kāda personība, un resnais slinkais kaķis. Citādi - pamatīgs balagāns, kur vienīgais pozitīvais ir animācijas kvalitāte. Faktiski var gan teikt - plusi un mīnusi itin līdzīgi kā pirmajā daļā, jūtams piesitiens no Minjoniem un tos izraisījušās “Despicable Me” (briesmīgais cirka ļaundaris Sergejs ir mazliet notievējis Despicable Me galvenais varonis).

Šī ir tā reize, kur pārmērīgi izvērsties nav motivācijas - absolūts komercsaturs, kura pamatmērķis ir nokāst naudu no auditorijas, kurai patika pirmā daļa (kura bija grandioza finansiāla veiksme), nekā īsti vairāk tur nav. Marinai patika tīri labi, mani kaitināja konsekvences trūkums šīs animācijas filmas pasaulē un samocītais scenārijs.