Del Toro tas nav nekas jauns - sapīt kopāt pagātni un fantastiku (vai pat fantasy). Kā nekā tieši uz šī principa darbojās viņa veiksmīgākā filma - "Fauna labirints", un arī "Ūdens forma" nav pilnīgi tam nelīdzīga filma. Tās darbība risinās kādā ASV valdības laboratorijā Baltimorā, kur tiek nogādāts amerikāņu atradums - cilvēks-amfībija no Dienvidamerikas džunģļiem. Zinātniekiem šajā sakarā ir vieni plāni, militāristiem - otri, bet pavisam citi - mēmajai apkopējai Elaizai (Salija Hopkinsa), kura dīvainajā radībā saskata radniecīgu dvēseli, tādējādi aizsākot vienu no šī gada dīvainākajiem mīlasstāstiem.
Ja ņem vērā, ka filmas darbība risinās 1962. gadā - Aukstā kara pašos karstākajos laikos, kad līdzās PSRS veiktajam lidojumam kosmosā padomji vēl pamanījās sakairināt visu līdz baltkvēlei, izvietojot raķetes Kubā, nav pārsteidzoši, ka spēlītēs par amfībiju iesaistās vēl viena komanda - padomju. Katram ir savas intereses, katram savi mērķi, un dīvainā kārtā, pretēji labākajām Holivudas tradīcijām, krievi te nav pat galvenie sūdabrāļi. Kas attiecas uz krieviem, šī filma pat uz vidusmēra Holivudas fona var lepoties ar izcili sūdīgu izrunu krievu valodā tās it kā padomisko varoņu izpildījumā. To bija patiešām sāpīgi klausīties, cik ļoti neviens necenšas panākt kaut puslīdz ciešamu izrunu. Vai patiešām Holivudā nav pazīstams risinājums balss aktieru piesaistīšanai, ja nu paši lielmeistari nekādi nespēj dažus teikumus fonētiski korekti atveidot?
Taču patiesībā, ja neskaita krievu valodas kvalitāti, filma ir patiešām līmenī. Es gan laikam tomēr teiktu, ka man Fauna labirints patika labāk, bet arī šis ir ļoti kvalitatīvs kino - gan vizuāla konfekte, gan labs spriedzes līmenis, gan apgādāts ar izcilas kvalitātes ļauno tēlu Maikla Šenona izpildījumā - viņa atveidotais pulkvedis Striklands itin labi iederētos arī Čekā. Un Salija Hokinsa, kura man savulaik pēc "Happy-Go-Lucky" drīzāk raisīja alerģisku reakciju, te ir patiešām lieliska.