Koncerts Kalnciema kvartālā
Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš iepriekšējās reizes, kad biju Sound Poets koncertā Kalnciema ielā, bet vienlaikus šķiet - tas bija kaut kad neaprakstāmi senā pagātnē, kad biju pavisam cits cilvēks un kad arī pasaule bija cita. Taču neatkarīgi no tā, vai esmu kļuvis vairāk vai mazāk cinisks, labāks vai sliktāks cilvēks un tā, ka tagad pats staigāju sarkanās biksēs kā tāds atdauzāms hipsteris, Sound Poets atkal spēlēja teju pie manām mājām.
Šī ne tuvu nebija pirmā reize šogad, kad biju uz kādu koncertu Kalnciemenē, bet tādu cilvēku pūli es tur noteikti vēl nebiju redzējis. Principā tas mani priecēja - uz koncertu aizvedu pie manis šobrīd esošos dīvāna sērfotāju Marīki un Larsu, un koncerts ar lielu cilvēku skaitu noteikti ir iespaidīgāks par tādu, kur izņemot tevi ir vien pāris desmiti dīkdieņu. Šodien tikām cilvēku bija tik daudz, ka daļa koncertu baudīja no Kalnciema ielas otras puses - un tas jau par kaut ko liecina.
Šķiet, ka skaņas dzejnieku repertuārā latviskās dziesmas dominē arvien vairāk un vairāk, un - labi ka tā! Aišpura izpratne par angļu valodu tomēr ir visai dīvaina, un frāzes no kategorijas "she&39;s mine angel" lejā iet aptuveni tikpat labi kā odekolons. Latviski viss sanāk īstāk un dabiskāk. Nav tā, ka es diži labi orientētos viņu jaunajās dziesmās, bet tādas tur noteikti bija, jo vairākas iepriekš, šķiet, nebija dzirdētas. Publika gan (mani ieskaitot), prognozējami, lielākajā sajūsmā bija par jau iepriekš daudz klausītajiem skaņdarbiem, to vidū dominējot "Kalniem pāri" - un šoreiz varu teikt, ka publikas līdzi dziedāšana šajā dziesmā bija patiešām iespaidīga, iespējams, labāka kā pērn Positivusā. Un vispār koncerts pats par sevi arī bija ļoti piesātināts (šķiet, ka lielāka loma kā iepriekšējā reizē tajā bija diviem pūtējiem).
Nav tā, ka es uzskatītu "dzejniekus" gluži par spožāko un aizraujošāko grupu Latvijā, bet principā man viņi patīk tīri labi, un šoreiz no koncerta arī emocijas tikai pozitīvas, tā ka - labs vakars! Un es varbūt tiešām esmu kļuvis drusku pozitīvāks (lai gan joprojām - diezgan piekasīgs).
Šī ne tuvu nebija pirmā reize šogad, kad biju uz kādu koncertu Kalnciemenē, bet tādu cilvēku pūli es tur noteikti vēl nebiju redzējis. Principā tas mani priecēja - uz koncertu aizvedu pie manis šobrīd esošos dīvāna sērfotāju Marīki un Larsu, un koncerts ar lielu cilvēku skaitu noteikti ir iespaidīgāks par tādu, kur izņemot tevi ir vien pāris desmiti dīkdieņu. Šodien tikām cilvēku bija tik daudz, ka daļa koncertu baudīja no Kalnciema ielas otras puses - un tas jau par kaut ko liecina.
Šķiet, ka skaņas dzejnieku repertuārā latviskās dziesmas dominē arvien vairāk un vairāk, un - labi ka tā! Aišpura izpratne par angļu valodu tomēr ir visai dīvaina, un frāzes no kategorijas "she&39;s mine angel" lejā iet aptuveni tikpat labi kā odekolons. Latviski viss sanāk īstāk un dabiskāk. Nav tā, ka es diži labi orientētos viņu jaunajās dziesmās, bet tādas tur noteikti bija, jo vairākas iepriekš, šķiet, nebija dzirdētas. Publika gan (mani ieskaitot), prognozējami, lielākajā sajūsmā bija par jau iepriekš daudz klausītajiem skaņdarbiem, to vidū dominējot "Kalniem pāri" - un šoreiz varu teikt, ka publikas līdzi dziedāšana šajā dziesmā bija patiešām iespaidīga, iespējams, labāka kā pērn Positivusā. Un vispār koncerts pats par sevi arī bija ļoti piesātināts (šķiet, ka lielāka loma kā iepriekšējā reizē tajā bija diviem pūtējiem).
Nav tā, ka es uzskatītu "dzejniekus" gluži par spožāko un aizraujošāko grupu Latvijā, bet principā man viņi patīk tīri labi, un šoreiz no koncerta arī emocijas tikai pozitīvas, tā ka - labs vakars! Un es varbūt tiešām esmu kļuvis drusku pozitīvāks (lai gan joprojām - diezgan piekasīgs).
2013-07-11
comments powered by Disqus