Koncerts VEF Kultūras namā
Šī bija jau ceturtā reize, kad Tiger Lillies koncertēja Latvijā, bet dīvainā kārtā līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Daļēji to varētu būt ietekmējis tas, ka es nekad tā kārtīgi viņus nebiju klausījies, taču pati grupas muzikālā stila definīcija "tumšais kabarē" jau garantēja, ka man ar viņiem varētu būt kopīgas intereses. Un tā, 24. janvāra vakarā VEF Kultūras pilī beidzot notika mūsu tikšanās.
Ja man vajadzētu iespējami īsi raksturot, kas īsti ir The Tiger Lillies, es droši vien teiktu tā: iedomājies, ja Toma Veitss kaut kad astoņdesmito gadu sākumā, kad sākās viņa transformācija par zemākās balss īpašnieku pasaulē, tā vietā būtu izdomājis, ka viņam vajadzētu visu turpmāko dzīvi dziedāt falsetā, tad viņš būtu varējis radīt The Tiger Lillies. Turklāt, tas vēl būtu pie nosacījuma, ka Veitss nebūtu iepazinies ar Ketlīnu Brennanu un kļuvis par laimīgu ģimenes tēvu, bet kā vientuļš vilks, viņš kļūtu arvien nihilistiskāks un sarkastiskāks. Martins Žaks, kas jau trīsdesmit gadus ir Liliju solists, līdzās savam izteiksmīgajam falsetam koncertos pienes akordeona, klavieru un paštaisītas ukuleles spēli. Andrians Stauts primāri ir grupas basists, bet viņa repertuārā ir arī zāģis un teremins. Jonass Golands sit bungas un rada papildu trokšņus. Stauts ir kopā ar Lilijām kopš deviņdesmito vidus, kamēr bundzinieka pozīcijā gadu gaitā ir bijušas dažādas pārmaiņas.
Primāri Rīgā grupa bija ieradusies, lai prezentētu savu jaunāko (pēc skaita - četrdesmito!) albumu "Devil's Fairground", kura pilnīgi visas dziesmas izskanēja arī šajā koncertā, vien paretām iestarpinot arī kaut ko senāku no savas ļoti bagātīgās diskogrāfijas. Mani gan patiesībā tas diezgan maz ietekmēja - ko tieši viņi spēlēja, jo mana pazīšanās ar viņu dziesmām tikai tagad pa īstam sākas. Taču var saprast, ka laika gaitā viņu prioritātes nav sevišķi mainījušās - viņu dziesmas lielākoties ir pilnas ļoti melna humora, nežēlīgas, sadistiskas, zaimojošas un visādi citādi nepieņemamas Tikumības ministrijai. Reizēm tās ir jautrākas (ja Žaks spēlē akordeonu), reizēm pagalam nejautras, bet vienmēr - mani kā koncerta apmeklētāju uzrunājošas.
Koncerta beigās, kad viss "Devil's Fairground" jau bija izskanējis, klausītājiem bija iespēja izteikt savus ierosinājumus, ko viņi vēl vēlas dzirdēt (un prognozējami - viņu izvēle bija no jestrāko gabalu loka), tādējādi bonusā tikām pie "Gin", "Start a fire" un "Banging in the nails" - trīs dziesmām, kas katra raksturo kādu no Liliju materiālam raksturīgākajām iezīmēm. Pirmā dziesma ir vienkārši par netikumu tēmu, otrā - visnotaļ vardarbīga, bet trešā - ar klaju reliģiski nedraudzīgu saturu (iz tēmas "Mēs sitam krustā Jēzu, es dzenu iekšā naglas."). Sākumā mani mazliet satrauca, ka nemainīgais Žaka falsets sāks kaitināt (lai gan - viņa mijiedarbība ar daudz zemāko Stauta balsi uzreiz patika), bet pamazām pieradu pie tā, ka viņš šādi dzied vienmēr un sāku apjaust, ka patiesībā jau viņam ir ļoti labi trenēta, spēcīga balss, tikai pieeja tāda mazāk tradicionāla. Par instrumentālo pusi arī sūdzēties nebūtu nekāda pamata - lai arī viņu mūzikas sakarā vārds "panki" ir ticis pieminēts, pārmest neprasmi ar instrumentiem viņiem nu noteikti nevar. Tagad tuvākajos plānos pavairāk paklausīties viņu ierakstus - ļoti jau nu man šis stils tīk! Un koncerts nudien bija labs. Protams, vēl labāk būtu bijis, ja tas nebūtu sēdkoncerts (tādā gadījumā gan jau arī muzikālajā materiālā būtu mazāk lirikas), bet arī šādi vakars tika ļoti kvalitatīvi pavadīts.
Ja man vajadzētu iespējami īsi raksturot, kas īsti ir The Tiger Lillies, es droši vien teiktu tā: iedomājies, ja Toma Veitss kaut kad astoņdesmito gadu sākumā, kad sākās viņa transformācija par zemākās balss īpašnieku pasaulē, tā vietā būtu izdomājis, ka viņam vajadzētu visu turpmāko dzīvi dziedāt falsetā, tad viņš būtu varējis radīt The Tiger Lillies. Turklāt, tas vēl būtu pie nosacījuma, ka Veitss nebūtu iepazinies ar Ketlīnu Brennanu un kļuvis par laimīgu ģimenes tēvu, bet kā vientuļš vilks, viņš kļūtu arvien nihilistiskāks un sarkastiskāks. Martins Žaks, kas jau trīsdesmit gadus ir Liliju solists, līdzās savam izteiksmīgajam falsetam koncertos pienes akordeona, klavieru un paštaisītas ukuleles spēli. Andrians Stauts primāri ir grupas basists, bet viņa repertuārā ir arī zāģis un teremins. Jonass Golands sit bungas un rada papildu trokšņus. Stauts ir kopā ar Lilijām kopš deviņdesmito vidus, kamēr bundzinieka pozīcijā gadu gaitā ir bijušas dažādas pārmaiņas.
Primāri Rīgā grupa bija ieradusies, lai prezentētu savu jaunāko (pēc skaita - četrdesmito!) albumu "Devil's Fairground", kura pilnīgi visas dziesmas izskanēja arī šajā koncertā, vien paretām iestarpinot arī kaut ko senāku no savas ļoti bagātīgās diskogrāfijas. Mani gan patiesībā tas diezgan maz ietekmēja - ko tieši viņi spēlēja, jo mana pazīšanās ar viņu dziesmām tikai tagad pa īstam sākas. Taču var saprast, ka laika gaitā viņu prioritātes nav sevišķi mainījušās - viņu dziesmas lielākoties ir pilnas ļoti melna humora, nežēlīgas, sadistiskas, zaimojošas un visādi citādi nepieņemamas Tikumības ministrijai. Reizēm tās ir jautrākas (ja Žaks spēlē akordeonu), reizēm pagalam nejautras, bet vienmēr - mani kā koncerta apmeklētāju uzrunājošas.
Koncerta beigās, kad viss "Devil's Fairground" jau bija izskanējis, klausītājiem bija iespēja izteikt savus ierosinājumus, ko viņi vēl vēlas dzirdēt (un prognozējami - viņu izvēle bija no jestrāko gabalu loka), tādējādi bonusā tikām pie "Gin", "Start a fire" un "Banging in the nails" - trīs dziesmām, kas katra raksturo kādu no Liliju materiālam raksturīgākajām iezīmēm. Pirmā dziesma ir vienkārši par netikumu tēmu, otrā - visnotaļ vardarbīga, bet trešā - ar klaju reliģiski nedraudzīgu saturu (iz tēmas "Mēs sitam krustā Jēzu, es dzenu iekšā naglas."). Sākumā mani mazliet satrauca, ka nemainīgais Žaka falsets sāks kaitināt (lai gan - viņa mijiedarbība ar daudz zemāko Stauta balsi uzreiz patika), bet pamazām pieradu pie tā, ka viņš šādi dzied vienmēr un sāku apjaust, ka patiesībā jau viņam ir ļoti labi trenēta, spēcīga balss, tikai pieeja tāda mazāk tradicionāla. Par instrumentālo pusi arī sūdzēties nebūtu nekāda pamata - lai arī viņu mūzikas sakarā vārds "panki" ir ticis pieminēts, pārmest neprasmi ar instrumentiem viņiem nu noteikti nevar. Tagad tuvākajos plānos pavairāk paklausīties viņu ierakstus - ļoti jau nu man šis stils tīk! Un koncerts nudien bija labs. Protams, vēl labāk būtu bijis, ja tas nebūtu sēdkoncerts (tādā gadījumā gan jau arī muzikālajā materiālā būtu mazāk lirikas), bet arī šādi vakars tika ļoti kvalitatīvi pavadīts.
2019-01-24
comments powered by Disqus