Madame Piaf
Pēc Tiger Lillies koncerta apmeklējuma itin dabiski, ka man radās vēlme vairāk uzmanības veltīt viņu studijas ierakstu baudīšanai. Un tikpat dabiski, ka pēc "Zelta zirga", kur skanēja viņu versija par leģendāro Edītes Piafas "La vie en rose", ka albums, ko tagad pāris dienu garumā cītīgi klausos, ir tieši "Madame Piaf".
Īsumā stāsts ir sekojošs: par godu leģendārā mazā dziedātājputniņa dzimšanas simtajai gadadienai "The Tiger Lillies" radīja dziesmu programmu kā veltījumu šai izcilajai franču dziedātājs. Martins Žaks, raksturojot savu viedokli par Piafu, ir uzsvēris, ka viņas dzīvesstāsts ir paradoksu un tumšu detaļu pilns, tieši tas, kas ir tuvs arī Tiger Lillies. Piafas dzīve kuras pirmie gadi aizritēja vecmāmiņas vadītā bordelī, tam sekoja uzstāšanās kopā ar tēti uz ielām, saistīšanās ar bandītiem, slava un panākumi, visas iespējamās atkarības (ieskaitot kaut kādā formā arī nimfomāniju), pāragra nāve, ko pavadīja kritiska bubināšana no baznīcas puses, milzīga tautas mīlestība, un piecdesmit gadus pēc dziedātājas nāves - arī piedošana no baznīcas puses. Un visam pāri, protams, fantastiska balss, jo bez tās jau visam pārējam nebūtu nekādas nozīmes.
Šajā ierakstā Tiger Lillies miksē pašu sacerētas kompozīcijas ar Piafas dziesmu kaverversijām. Atšķirt vienas no otrām, protams, nav sevišķu grūtību, jaunradītajām kompozīcijām veidojot ieraksta saturisko, sižetu virzošo pusi, bet Piafas dziesmām kalpojot kā pamatīgam emocionālam pastiprinātājam. Jā, lai arī Žaks, protams, neatsakās no sava tik ļoti raksturīgā falseta, viņa izpildījumā Piafas dziesmas nebūt nepārvēršas par karikatūrām, bet ir negaidīti sirsnīgas un siltas, lai arī, protams, katastrofāli skumjas. Savās pašu dziesmās viņi var būt pret Piafu nežēlīgi un skarbi, bet kaverversiju klātbūtne apliecina, ka aiz tā visa ir īpatnēja veida mīlestība un apbrīns. Skaidrs, ka tīri cilvēciski Piafā īsti nekā daudz apbrīnojama nebija (un vēl jo vairāk - viņas dzīvē nebija nekā apskaušanas vērta), bet tas jau nav svarīgākais.
Ja ņem vērā, ka tīģerliliju daiļrade jau lielā mērā sakņojas tajā laikmetā, kad Piafa dziedāja, un viņu dziesmu stāsti arī citkārt tik ļoti neatšķiras no tā, kāds tas ir šajā muzikālajā veltījumā, nav pārsteigums, ka viņi šajā lauciņā jūtas ļoti komfortabli. Un tāpat nav pārsteidzoši, ka man šis ieraksts šķiet brīnišķīgs - man vispār ir vājība pret cinisma un sirsnīguma dīvainiem apvienojumiem, un šis ieraksts, kurā tev brīžiem ir sajūta, ka tu klausies teju vai Monty Python dziedam (Žaka falsets man atgādina Ēriku Aidlu), tad citkārt tu gandrīz vai vari raudāt no aizkustinājuma. Un dziesmas ir lipīgas, izteiksmīgas un to skanējums ir tik dzīvs, ka gandrīz vai vari iztēloties arī Liliju dziesmas skanam vienā koncertā ar Edīti Piafu (kādā tumšā un mazliet biedējošā naktslokālā, protams). Iecienītākie skaņdarbi: "René", "Mad", "Another Glass of Wine", "La Vien En Rose", "Padam Padam". Skaidrs, ka Liliju skanējums nav ikvienam piemērots, bet man šķiet, ka manā gadījumā te ir darīšana ar jaunu muzikālu mīlestību. Šim konkrētajam ierakstam gan kā pluss kalpo arī tas, ka arī Piafa man ļoti patīk, un mani ir uzrunājis tas, kā viņi interpretē Piafas dzīvi un dziesmas (ar visu parādošos vulgārumu).
Īsumā stāsts ir sekojošs: par godu leģendārā mazā dziedātājputniņa dzimšanas simtajai gadadienai "The Tiger Lillies" radīja dziesmu programmu kā veltījumu šai izcilajai franču dziedātājs. Martins Žaks, raksturojot savu viedokli par Piafu, ir uzsvēris, ka viņas dzīvesstāsts ir paradoksu un tumšu detaļu pilns, tieši tas, kas ir tuvs arī Tiger Lillies. Piafas dzīve kuras pirmie gadi aizritēja vecmāmiņas vadītā bordelī, tam sekoja uzstāšanās kopā ar tēti uz ielām, saistīšanās ar bandītiem, slava un panākumi, visas iespējamās atkarības (ieskaitot kaut kādā formā arī nimfomāniju), pāragra nāve, ko pavadīja kritiska bubināšana no baznīcas puses, milzīga tautas mīlestība, un piecdesmit gadus pēc dziedātājas nāves - arī piedošana no baznīcas puses. Un visam pāri, protams, fantastiska balss, jo bez tās jau visam pārējam nebūtu nekādas nozīmes.
Šajā ierakstā Tiger Lillies miksē pašu sacerētas kompozīcijas ar Piafas dziesmu kaverversijām. Atšķirt vienas no otrām, protams, nav sevišķu grūtību, jaunradītajām kompozīcijām veidojot ieraksta saturisko, sižetu virzošo pusi, bet Piafas dziesmām kalpojot kā pamatīgam emocionālam pastiprinātājam. Jā, lai arī Žaks, protams, neatsakās no sava tik ļoti raksturīgā falseta, viņa izpildījumā Piafas dziesmas nebūt nepārvēršas par karikatūrām, bet ir negaidīti sirsnīgas un siltas, lai arī, protams, katastrofāli skumjas. Savās pašu dziesmās viņi var būt pret Piafu nežēlīgi un skarbi, bet kaverversiju klātbūtne apliecina, ka aiz tā visa ir īpatnēja veida mīlestība un apbrīns. Skaidrs, ka tīri cilvēciski Piafā īsti nekā daudz apbrīnojama nebija (un vēl jo vairāk - viņas dzīvē nebija nekā apskaušanas vērta), bet tas jau nav svarīgākais.
Ja ņem vērā, ka tīģerliliju daiļrade jau lielā mērā sakņojas tajā laikmetā, kad Piafa dziedāja, un viņu dziesmu stāsti arī citkārt tik ļoti neatšķiras no tā, kāds tas ir šajā muzikālajā veltījumā, nav pārsteigums, ka viņi šajā lauciņā jūtas ļoti komfortabli. Un tāpat nav pārsteidzoši, ka man šis ieraksts šķiet brīnišķīgs - man vispār ir vājība pret cinisma un sirsnīguma dīvainiem apvienojumiem, un šis ieraksts, kurā tev brīžiem ir sajūta, ka tu klausies teju vai Monty Python dziedam (Žaka falsets man atgādina Ēriku Aidlu), tad citkārt tu gandrīz vai vari raudāt no aizkustinājuma. Un dziesmas ir lipīgas, izteiksmīgas un to skanējums ir tik dzīvs, ka gandrīz vai vari iztēloties arī Liliju dziesmas skanam vienā koncertā ar Edīti Piafu (kādā tumšā un mazliet biedējošā naktslokālā, protams). Iecienītākie skaņdarbi: "René", "Mad", "Another Glass of Wine", "La Vien En Rose", "Padam Padam". Skaidrs, ka Liliju skanējums nav ikvienam piemērots, bet man šķiet, ka manā gadījumā te ir darīšana ar jaunu muzikālu mīlestību. Šim konkrētajam ierakstam gan kā pluss kalpo arī tas, ka arī Piafa man ļoti patīk, un mani ir uzrunājis tas, kā viņi interpretē Piafas dzīvi un dziesmas (ar visu parādošos vulgārumu).
2019-01-27
comments powered by Disqus