Mixtape for Karen
Amerikāņu grupa "The Various Artists" diez vai plāno iegūt vērā ņemamu atpazīstamību ārpus tās dalībnieku draugu loka, bet man personīgi šķita neiespējami paiet garām muzikālam kolektīva ar tik izcilu nosaukumu. Savā ziņā tas sasaucas ar veco joku par Guntaru Raču un viņa it kā patentēto "nezināms autors", lai gan šķiet, ka šī grupa nav tapusi ar mērķi piesavināties visu pasaules mūzikas izlašu autortiesības. Šķiet, ka darīšana te mums ir ar gluži parastu metahumoru, kurš atspoguļas ne vien tās nosaukumā, bet arī muzikālajā daiļradē.
"Mixtape for Karen" ir diezgan atbilstošs nosaukums ierakstam - ne šim konkrētajam, bet ierakstam, ko varētu radīt "Various Artists". Protams, patiesībā neviens nekad nebūtu miksteipā iekļāvis tik maz dziesmu - 21 minūte neatbilst ne audiokasetes, ne CD ietilpībai, un skaidrs, ka visādām kreisajām "izlasēm" viens no pamatnosacījumiem ir iespējami labs ierakstāmās virsmas aizpildījums. Vienlaikus šaubos, ka man būtu motivācija klausīties "Various Artists" daiļradi lielākos daudzumos - nav tā, ka viņu mūzika būtu fenomenāli aizraujoša, lai tai veltītu pārmērīgi daudz laika. Kā teikt - pasmējies un noliki malā.
Šķiet, ka lipīgākā dziesma šajā albumā ir pati pirmā - "Tiny Dog", kura atgādina metakomēdijroka klasiķu "Ween" daiļradi. Un līdzīgi kā atsevišķi Ween skaņdarbi tā nebūtu tipisks materiāls, ko iekļaut miksteipā - dziesma par mazā sunīša lielo locekli ir visai apšaubāms liriskais materiāls. Suņu krāniņi gan nav pamata tēma, kam pievēršas mūziķi šajā ierakstā - šķiet, ka Denu Foksu (tā dēvē grupas solistu) visvairāk satrauc mobilo telefonu pārmērīgā lietojuma tēma. Vismaz divās dziesmās tā ir visa centrā - "Airplane Mode" vēsta par puisi, kuram ir grūti sadzīvot ar meiteni, kurai vienmēr rokās ir mobilais, kamēr "The Ballad of Crane Neck Jones" ir vēl radikālāka - tā stāsta par hipsteri, kurš braucot ar velosipēdu kļūst par slepkavu, bet neviens ieskaitot viņu to neievēro, jo visa pasaule ir iegrimusi mobilajos telefonos (muzikāli tas ir visai tipisks comedy-country skaņdarbs, tāda bērnišķīga variācija par Džoniju Kešu). Ir šajā ierakstā vieta arī totālai meta dziesmai "Song Song", kuras teksts galvenokārt sastāv no informācijas par to, kura rindiņa šobrīd tiek dziedāta. Tā gan galīgi nav svaiga ideja - vēl pirms 45 gadiem par šo dziedāja Roberts Vaiets iekš "Signed Curtain" (un prognozējami - izteiksmīgāk par Various Artists).
Būšu godīgs pret sevi un apkārtējiem - "Mixtape for Karen" nav īsti klausīšanās vērts ieraksts. Idejiskā līmenī tas varētu būt kaut kāda koledžroka (un daļēji - arī poppanka) dekonstrukcija, bet reāli - nekā diža šajā visā padarīšanā nav. Iespējams, es varētu palēkāt viņu koncertā, bet kā patstāvīgam vienumam tam nav pilnīgi nekādas vērtības. Bet nav jau tā, ka es būtu kaut ko vairāk no tā gaidījis - proti, nav īsti iemesla sūdzēties un nav īsti iemesla būt sajūsmā. Lai arī dziesma par Mazo suni man tāpat patīk.
"Mixtape for Karen" ir diezgan atbilstošs nosaukums ierakstam - ne šim konkrētajam, bet ierakstam, ko varētu radīt "Various Artists". Protams, patiesībā neviens nekad nebūtu miksteipā iekļāvis tik maz dziesmu - 21 minūte neatbilst ne audiokasetes, ne CD ietilpībai, un skaidrs, ka visādām kreisajām "izlasēm" viens no pamatnosacījumiem ir iespējami labs ierakstāmās virsmas aizpildījums. Vienlaikus šaubos, ka man būtu motivācija klausīties "Various Artists" daiļradi lielākos daudzumos - nav tā, ka viņu mūzika būtu fenomenāli aizraujoša, lai tai veltītu pārmērīgi daudz laika. Kā teikt - pasmējies un noliki malā.
Šķiet, ka lipīgākā dziesma šajā albumā ir pati pirmā - "Tiny Dog", kura atgādina metakomēdijroka klasiķu "Ween" daiļradi. Un līdzīgi kā atsevišķi Ween skaņdarbi tā nebūtu tipisks materiāls, ko iekļaut miksteipā - dziesma par mazā sunīša lielo locekli ir visai apšaubāms liriskais materiāls. Suņu krāniņi gan nav pamata tēma, kam pievēršas mūziķi šajā ierakstā - šķiet, ka Denu Foksu (tā dēvē grupas solistu) visvairāk satrauc mobilo telefonu pārmērīgā lietojuma tēma. Vismaz divās dziesmās tā ir visa centrā - "Airplane Mode" vēsta par puisi, kuram ir grūti sadzīvot ar meiteni, kurai vienmēr rokās ir mobilais, kamēr "The Ballad of Crane Neck Jones" ir vēl radikālāka - tā stāsta par hipsteri, kurš braucot ar velosipēdu kļūst par slepkavu, bet neviens ieskaitot viņu to neievēro, jo visa pasaule ir iegrimusi mobilajos telefonos (muzikāli tas ir visai tipisks comedy-country skaņdarbs, tāda bērnišķīga variācija par Džoniju Kešu). Ir šajā ierakstā vieta arī totālai meta dziesmai "Song Song", kuras teksts galvenokārt sastāv no informācijas par to, kura rindiņa šobrīd tiek dziedāta. Tā gan galīgi nav svaiga ideja - vēl pirms 45 gadiem par šo dziedāja Roberts Vaiets iekš "Signed Curtain" (un prognozējami - izteiksmīgāk par Various Artists).
Būšu godīgs pret sevi un apkārtējiem - "Mixtape for Karen" nav īsti klausīšanās vērts ieraksts. Idejiskā līmenī tas varētu būt kaut kāda koledžroka (un daļēji - arī poppanka) dekonstrukcija, bet reāli - nekā diža šajā visā padarīšanā nav. Iespējams, es varētu palēkāt viņu koncertā, bet kā patstāvīgam vienumam tam nav pilnīgi nekādas vērtības. Bet nav jau tā, ka es būtu kaut ko vairāk no tā gaidījis - proti, nav īsti iemesla sūdzēties un nav īsti iemesla būt sajūsmā. Lai arī dziesma par Mazo suni man tāpat patīk.
2017-08-25
comments powered by Disqus