The Young Visiters
Šī filma ir paradokss, kas radies uz cita vēsturiska paradoksa pamatiem. Cik daudz tu zini filmas, kam pamatā ir deviņus gadus vecas meitenes rakstīts romāns? Es, protams, nenoliedzu brīnumbērnu pastāvēšanu, taču tur vienmēr ir jāsaglabā sava deva skepses. Ir plaši zināmi stāsti par to, kā brīnumbērns Mocarts jau piecu gadu vecumā bija klavierspēles virtuozs un savu pirmo simfoniju viņš sacerēja, būdams astoņgadīgs puņķutapa, taču jāņem vērā, ka viņa agrīno darbu reputācija nav tāda, ka tie mūsdienās piedzīvotu daudz atskaņojumu un savus izcilākos meistardarbus viņš radīja jau kā pieaudzis cilvēks. Un Deizija Ešforde pilnīgi noteikti nebija Mocarts brunčos.
"Jaunie tsiemiņi" (nez, kā pareizāk būtu latviski sakļūdot grāmatas nosaukumu) ir īss un gaužām primitīvs darbs, kas droši vien ar to arī kļuva ievērojams. Ne velti to izdeva "Pītera Pena" radītājs un bija pat versija, ka patiesībā tieši viņš bija grāmatas autors. Ja tev pēkšņi rodas vēlme iepazīt šo grāmatu, to var atrast Gūtenberga projektā, jo grāmatai sen kā iztecējušas autortiesības.
Līdzās dīvainajai grāmatai šī filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā ir TV filma ar ļoti iespaidīgu aktieru ansambli - Džimu Brodbentu, Hjū Loriju un Bilu Naitiju, kā arī režisoru Deividu Jeitsu, kurš uzņēma pēdējās četras filmas par Hariju Poteru. Un tas par spīti tam, ka materiāls ir dīvains. Filma ir ļoti teatrāla, pilnīgi nereāli naiva, tās personāži dīvaini, viņu rīcība - neloģiska. Un joks ir tāds, ka salīdzinoši ar grāmatu filma vēl ir ļoti saturīga un ar daudz izvērstākiem varoņiem, kuriem ir vismaz kaut kāda motivācija.
Skatoties filmu, man kaut kā visu laiku šķita, ka tūliņ būs kāds negaidīts pavērsiens, izrādīsies, ka kāds varonis ir sajucis prātā vai kāds cits ir ļauns shēmotājs, bet nē - tā konsekventi izgāja cauri savam bērnišķīgajam stāstam līdz likumsakarīgajam iznākumam. Droši vien var teikt, ka savus mērķus šī filma sasniedz, bet grūti man ir saprast, kālab tā ir tieši tāda. Atmiņā tā noteikti paliks, bet nu ļoti dīvains kino.
Ja kas - pirmā filma, kas skatīta mājās uz projektora ar dzeltenu sienu kā ekrānu. Savdabīga izvēle, bet es jau arī nepretendēju uz to, ka būtu parasts un prognozējams.
"Jaunie tsiemiņi" (nez, kā pareizāk būtu latviski sakļūdot grāmatas nosaukumu) ir īss un gaužām primitīvs darbs, kas droši vien ar to arī kļuva ievērojams. Ne velti to izdeva "Pītera Pena" radītājs un bija pat versija, ka patiesībā tieši viņš bija grāmatas autors. Ja tev pēkšņi rodas vēlme iepazīt šo grāmatu, to var atrast Gūtenberga projektā, jo grāmatai sen kā iztecējušas autortiesības.
Līdzās dīvainajai grāmatai šī filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā ir TV filma ar ļoti iespaidīgu aktieru ansambli - Džimu Brodbentu, Hjū Loriju un Bilu Naitiju, kā arī režisoru Deividu Jeitsu, kurš uzņēma pēdējās četras filmas par Hariju Poteru. Un tas par spīti tam, ka materiāls ir dīvains. Filma ir ļoti teatrāla, pilnīgi nereāli naiva, tās personāži dīvaini, viņu rīcība - neloģiska. Un joks ir tāds, ka salīdzinoši ar grāmatu filma vēl ir ļoti saturīga un ar daudz izvērstākiem varoņiem, kuriem ir vismaz kaut kāda motivācija.
Skatoties filmu, man kaut kā visu laiku šķita, ka tūliņ būs kāds negaidīts pavērsiens, izrādīsies, ka kāds varonis ir sajucis prātā vai kāds cits ir ļauns shēmotājs, bet nē - tā konsekventi izgāja cauri savam bērnišķīgajam stāstam līdz likumsakarīgajam iznākumam. Droši vien var teikt, ka savus mērķus šī filma sasniedz, bet grūti man ir saprast, kālab tā ir tieši tāda. Atmiņā tā noteikti paliks, bet nu ļoti dīvains kino.
Ja kas - pirmā filma, kas skatīta mājās uz projektora ar dzeltenu sienu kā ekrānu. Savdabīga izvēle, bet es jau arī nepretendēju uz to, ka būtu parasts un prognozējams.
2014-12-23
comments powered by Disqus