Die Ursache
Ar Tomasu Bernhardu es tiekos visai neregulāri - laiku pa laikam es pievēršos kārtējai viņa grāmatai, un vēl ne reizes nav atgadījies tā, ka kaut viena no tām mani sevišķi aizrautu. Kaut kādā mērā tas varētu būt mazohisms - kālab es lasu autoru, kurš mani neinteresē? Laikam jau atbilde ir vienkārša - jo viņa grāmatas mājo manā Kindle, un situācijās, kad slinkums tur ielādēt kaut ko jaunu, sāku lasīt kaut ko jau priekšā esošu.
Šī grāmata ir pirmā daļa viņa memuāriem, sauktiem par "Vācot pierādījumus" un vēsta par Bernharda dzīvi Otrā pasaules kara laikā, posmā no trīspadsmit līdz piecpadsmit gadu vecumam. Īsā versija: viņš mācās internetā, ir nelaimīgs, spēlē vijoli un apcer domu par pašnāvību. Tad Zalcburgu, kurā viņš dzīvo, sāk bombardēt angļi, tai skaitā sabumbojot Mocarta dzimto namu. Skola izbeidzas, kādu laiku viņš dzīvo pie vecvecākiem laukos. Tad skola atsākas, tikai Hitlera slavināšanu ir aizstājusi katoļticība, un nekas cits īpaši nav mainījies. Skolā viņš joprojām nav laimīgs, taču par pašnāvību tik ļoti daudz nedomā. Kaut kā tā.
Grāmatas galvenās iezīmes, ar kurām es īpaši slikti sadzīvoju, ir Bernharda krimināli garie teikumi, kuri reizēm ir veselas lappuses garumā. Nav tā, ka tie būtu krāšņi un piesātināti, daudz vairāk tajos ir viena un tā paša malšanas, kas, protams, ir māksliniecisks paņēmiens, bet ļoti kaitinošs māksliniecisks paņēmiens, viens no tiem, kas man krīt uz nerviem. Grāmata nebūt nav gara, bet lasījās tā tik smagi, it kā būtu grandiozi liela. Absolūti neiedvesmojoši. Ā, un arī ja gadās kāds īsāks teikums, tad vismaz rindkopas Bernhards praktiski neatzīst. Varētu padomāt, ka tā ir autobiogrāfija pierakstīta apziņas plūsmas tehnikā. Iespējams, tā arī ir, bet no tā grāmata man nesāk patikt labāk. Amizanti, ka par Bernhardu jūsmoja Agota Kristofa, kas rakstīja absolūti pretēji viņam - kā vienkāršības etalons. Pretstati pievelkas? Nezinu. Taču esmu drošs, ka vajadzētu pārliecināties, vai manā e-lasītājā nav atrodama vēl kāda līdz šim nelasīta Bernharda grāmata un ja ir - izdzēst. Nevajag riskēt.
Šī grāmata ir pirmā daļa viņa memuāriem, sauktiem par "Vācot pierādījumus" un vēsta par Bernharda dzīvi Otrā pasaules kara laikā, posmā no trīspadsmit līdz piecpadsmit gadu vecumam. Īsā versija: viņš mācās internetā, ir nelaimīgs, spēlē vijoli un apcer domu par pašnāvību. Tad Zalcburgu, kurā viņš dzīvo, sāk bombardēt angļi, tai skaitā sabumbojot Mocarta dzimto namu. Skola izbeidzas, kādu laiku viņš dzīvo pie vecvecākiem laukos. Tad skola atsākas, tikai Hitlera slavināšanu ir aizstājusi katoļticība, un nekas cits īpaši nav mainījies. Skolā viņš joprojām nav laimīgs, taču par pašnāvību tik ļoti daudz nedomā. Kaut kā tā.
Grāmatas galvenās iezīmes, ar kurām es īpaši slikti sadzīvoju, ir Bernharda krimināli garie teikumi, kuri reizēm ir veselas lappuses garumā. Nav tā, ka tie būtu krāšņi un piesātināti, daudz vairāk tajos ir viena un tā paša malšanas, kas, protams, ir māksliniecisks paņēmiens, bet ļoti kaitinošs māksliniecisks paņēmiens, viens no tiem, kas man krīt uz nerviem. Grāmata nebūt nav gara, bet lasījās tā tik smagi, it kā būtu grandiozi liela. Absolūti neiedvesmojoši. Ā, un arī ja gadās kāds īsāks teikums, tad vismaz rindkopas Bernhards praktiski neatzīst. Varētu padomāt, ka tā ir autobiogrāfija pierakstīta apziņas plūsmas tehnikā. Iespējams, tā arī ir, bet no tā grāmata man nesāk patikt labāk. Amizanti, ka par Bernhardu jūsmoja Agota Kristofa, kas rakstīja absolūti pretēji viņam - kā vienkāršības etalons. Pretstati pievelkas? Nezinu. Taču esmu drošs, ka vajadzētu pārliecināties, vai manā e-lasītājā nav atrodama vēl kāda līdz šim nelasīta Bernharda grāmata un ja ir - izdzēst. Nevajag riskēt.
2018-12-07
comments powered by Disqus