1975

Die Ursache

6.5
Ar Tomasu Bernhardu es tiekos visai neregulāri - laiku pa laikam es pievēršos kārtējai viņa grāmatai, un vēl ne reizes nav atgadījies tā, ka kaut viena no tām mani sevišķi aizrautu. Kaut kādā mērā tas varētu būt mazohisms - kālab es lasu autoru, kurš mani neinteresē? Laikam jau atbilde ir vienkārša - jo viņa grāmatas mājo manā Kindle, un situācijās, kad slinkums tur ielādēt kaut ko jaunu, sāku lasīt kaut ko jau priekšā esošu.
2018-12-08 21:09:47
book, 1975

Rock Around the Bunker

8.0
Visu cieņu Geinsbūra kungam! Lai nu ko, bet provocēt viņš prata. Seksuālās skaņas iekš "Je t`aime, moi non plus". Pedofīliskais mīlas stāsts no "Histoire de Melody Nelson". Maniakālais slepkava "Vīrietī ar kāposta galvu". Francijas himna regeja skaņās "Aux armes etc". Un te - rokenrola konceptalbums par nacismu.
2013-11-08 07:32:39
music, 1975

Love and Death

7.5
Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.
2013-09-13 05:39:30
film, 1975

The History Man

7.5
Kas šajā pasaulē nav fikcija? Ikviena cilvēka garderobē ir vairākas maskas, katra no tām tiek uzvilkta atbilstošajā situācijā, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Arī man šādas maskas ir, un vienu no tām izmantoju patlaban, rakstot šo aprakstu. Proti, atklājēja masku, turklāt vēl ar precizējumu, ka maskas norauju ne tikai citiem, bet arī sev, apzinoties, ka šādi Tev par mani radīsies noteikts viedoklis, kas (varbūt) atbilst manām interesēm.
2012-11-15 05:55:51
book, 1975

Nighthawks at the Diner

7.5
"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).
2011-11-23 09:14:27
music, 1975

Grimus

6.5
"Grimus" ir pirmais Salmana Rušdī romāns, bet tajā var saskatīt ļoti daudz ko no tā, kas vēlāk padarīja šo autoru pasaulslavenu. Tā es droši vien būtu sācis šo aprakstu, ja man nebūtu īsti skaidrs, ko par šo grāmatu rakstīt. Un tā arī apmēram ir.
2011-01-28 06:30:45
book, 1975

India Song

6.0
Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.
2011-01-14 07:27:09
film, 1975

Cousin, Cousine

7.5
Filma "Brālēns, māsīca" risina ļoti sadzīvē būtisku jautājumu - kāda pieeja ir tikumīgāka gadījumā, ja tu pārkāp laulību:
2010-11-11 09:55:14
film, 1975

Come Taste the Band

4.5
Kad no Deep Purple aizgāja arī Ričijs Blekmors, atbilstoši veselajam saprātam grupai vajadzēja izjukt pilnībā. Taču vai nu Lordam un Peisam nepietika naudas, vai arī Deivids Kaverdeils labi mācēja lūgties, bet grupa tika saglabāta. Blekmora vietu grupā ieņēma amerikānis Tomijs Bolins, kas iepriekš bija spēlējis tādās salīdzinoši zināmās grupās kā "Zephyr" un "James Gang", tādējādi izveidojās Deep Purple Mark IV, kurā no grupas zelta gadu kodola bija atlicis vienīgi Džons Lords (pieņemot, ka bunģierim Ianam Peisam nekādas dižās teikšanas nebija). Un līdz ar to būtu loģiski gaidīt, ka Lords kā neformālais grupas līderis arī sarakstītu vairumu jaunā grupas albuma dziesmu. Taču nē - viņš tāpat kā Peiss piedalījies tikai vienas šī albuma dziesmas rakstīšanā, Hjūza kontā - trīs kompozīcijas, Kaverdeilam - septiņas, Bolinam - arī septiņas. Vienas dziesmas - "Lady Luck" - rakstīšanā piedalījās arī James Cook - kaut kāds Tomija Bolina čoms vēl no "James Gang" laikiem.
2010-10-21 17:03:11
music, 1975

Schoolboys in Disgrace

7.0
Ar "Schoolboys in disgrace" beidzas Reja Deivisa rokoperu periods, šis ir pēdējais no viņa konceptalbumu sērijas un ar nākamo ierakstu viņš atgriezīsies tradicionālākā teritorijā, atvadoties gan no savas līdzšinējās ierakstu kompānijas, gan no Brodvejas ritmiem un noskaņām. Taču uz atvadām viņš sarūpēja pietiekami labu popoperu, kura apliecina, ka šo pietiekami sviestaino mūzikas stilu Rejs bija apguvis gana labi. Protams, ka tu nenosauksi "Jack the Idiot Dunce" par sevišķu šedevru, taču Rejam sanākusi tajā pietiekami laba "The Trashmen" stilizācija. Reizēm Rejs gan nedaudz pārāk aizraujas - septiņas minūtes ilgajai "Education" beigu daļa ir diezgan nomācoša. Ir jau patiesībā smieklīgi klausīties, kā grupa, kas reiz radīja "You really got me" izpilda kaut ko tādu kā "The first time we fall in love" ar vokāliem, kas liek domāt par The Righteous Brothers un nevis par rokenrolu, un lielos daudzumos šāds retro shtick var kļūt apnicīgs. Bet pilnā nopietnībā - man brīžiem rodas sajūta, ka Rejs Deiviss bija slepens Frenka Zappas adepts un ka visi šie viņa ieraksti ir savā būtībā līdzīgi Zappas dekonstrukcijām un ka tie nebūtu jāuztver tiešā veidā. Proti, zināms, ka šī Kinks daiļrades daļa parasti kritiķiem visai slikti iet pie sirds, bet varbūt tā būtu pilnīgi citādu reputāciju izpelnījusies, ja Rejs Deiviss būtu spējis pārliecināt pasauli, ka viņš ir nopietns mūziķis, kura izpildījumā arī doo wop ir māksla? Cik zinu, laikam patiesībā tā tomēr nebija un viņš vienkārši bija nedaudz sajucis prātā un šīs lietas dēļ bija sanaidojies ar savu brāli Deivu, kuram Reja rokoperas nemaz nepatika (un jāatzīst, in the long run Deivam vismaz daļēji bija taisnība).
2010-10-06 09:07:21
music, 1975

Soap Opera

7.0
Rejam Deivisam nekad nebija gana - pabeidzis savu trīs plašu "Preservation" projektu, viņš uzreiz ķērās pie nākamā konceptuālā albuma, un atkal jau iekāpa visos iespējamos grāvjos. Viņa ideja tam laikam varbūt bija daudzmaz oriģināla - kāds vīrietis, kas ir "starmaker", paņem pašu ikdienišķāko cilvēku no ielas sauktu par Normanu un padara viņu par zvaigzni, tikām pats Starmaker ieņem Normana vietu un sāk dzīvot viņa pelēko un neaizraujošo dzīvi un konstatē, ka viņam tā ļoti pat labi tīk. Patiesībā arī septiņdesmitajos gados šādu "starmaker" netrūka, jo mārketēta popmūzika pastāv jau vismaz kopš sešdesmito gadu pirmās puses, bet ir pilnīgi iespējams, ka pirms Reja Deivisa neviens cits nebija aizdomājies par to uztaisīt popoperu. Dīvainā kārtā Rejs patiesībā neko nestāsta par Normanu un to, kā viņš kļūst par zvaigzni, bet tikai par savu varoni, kurš kļūst par Normanu.
2010-10-05 09:07:09
music, 1975

Minstrel in the Gallery

6.5
Astotais Jethro Tull studijas ieraksts diezgan labi atbilst savam nosaukumam - tajā patiešām gana labi var just Andersona aizraušanos ar viduslaikiem raksturīgiem mūzikas elementiem un arī gluži tradicionālu angļu folkmūziku. Diemžēl tas nedara šo albumu par sevišķi aizraujošu ierakstu. Sākas gan tas ļoti veiksmīgi - tituldziesma "Minstrel in the Gallery" no kādas trešās-ceturtās klausīšanās reizes mani pamatīgi pavilka un tajā ļoti veiksmīgi savienojas mierīgais un atslābinātais akustiskās ģitāras + flautas ievads ar mežonīgo Barres un Bārlova plosīšanos dziesmas turpinājumā. Taču tālāk nekur sevišķi šis ieraksts neved - sekojošās dziesmas balstās gandrīz tikai uz atmosfēras, nospļaujoties uz tādu elementu kā melodija. Kaut cik interesanta vēl ir "Cold Wind to Walhalla", bet tai sekojošās ""Black Satin Dancer", "Requiem" un "One white duck" ir jau pārmērīgi no dzīvīguma brīvas - atkal jau te nevar teikt, ka kaut kas būtu aizvainojoši slikts, bet ar saviem agrākajiem ierakstiem JT mani bija pieradinājuši gaidīt no sevis vairāk nekā šī minimālistiskā strinkšķināšana spēj sniegt. Ieraksta otrās puses lielāko daļu aizņem kārtējā episkā kompozīcija - "Baker St. Muse", kas nevar gluži stāties vienā līmenī ar "Thick as a brick", bet pati par sevi nav slikta, taču atkal jau melodiski ne pārmērīgi atmiņā paliekoša.
2009-03-10 10:33:01
music, 1975

Physical Graffiti

8.5
Atbilstoši daudziem avotiem dubultalbums "Physical Graffiti" ir ne vien labākais no visiem Led Zeppelin ierakstiem, bet vispār visu laiku izcilākais rokmūzikas albums, kura 120 minūtēs Peidžs, Plāns, Bonams un Džonss kārtējo reizi apliecina, kāpēc Led Zeppelin tiek uzskatīta par smagā roka izcilāko grupu. Un patiešām šādiem apgalvojumiem ir daudz pamata.
2009-02-04 09:26:21
music, 1975

The Periodic Table

5.0
Kā jau tas bieži gadās ar grāmatām, kuras tiek atzītas par izcilām, Primo Levi "Periodiskā tabula" mani pamatīgi garlaikoja. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vāciskais tulkojums, pelēcīgās ziemas depresija vai kādi citi faktori, bet es šajā grāmatā nesaskatīju to, kas to padarītu par visu laiku labāko zinātnes tēmai veltīto grāmatu. Pati ideja - sadalīt cilvēka (šajā gadījumā - paša Primo Levi) dzīvi dažādiem ķīmiskiem elementiem atbilstošos posmos, varētu būt gana laba. Un tāpat ir skaidrs, ka zināšanas ķīmijā autoram arī bija vairāk nekā pietiekamas, lai šo tēmu pavilktu. Taču problēma man ir tajā, ka mani šī grāmata gluži vienkārši neieinteresēja. Un kā lai es nepūlētos, tās lasīšana man sagādāja piepūli un nevis prieku, bet šādos apstākļos ir grūti būt sajūsmā par kādu mākslas darbu. Vispār sākotnēji es bažījos, ka Levī lielāko grāmatas daļu veltīs savai pieredzei Otrā pasaules kara laikā (kā nekā, tas skaitās viens no viņa jājamzirdziņiem), taču šīs bažas neattaisnojās. Tā vietā atklājās cita problēma - tas, par ko viņš raksta, mani neinteresēja. Nezinu, vai tur vainīga mana vienaldzīgā attieksme pret ķīmiju, nepietiekamas vācu valodas zināšanas (tā it kā nevajadzētu būt) vai vēl kas, taču neapšaubāmi šī grāmata mani pamatīgi nomocīja, neko daudz pretī nedodot.
2008-12-30 17:26:35
book, 1975

Toys in the Attic

7.5
Saukt mani par "Aerosmith" fanu būtu ļoti radikāls pārspīlējums. Jā, kādreiz es diezgan pamatīgi "pavilkos" uz viņu astoņdesmito/deviņdesmito visnotaļ salkanajām kompozīcijām "Cryin`" un "Crazy", taču par laimi šī ēra manā dzīvē tagad ir garām. Un viņu komerciāli veiksmīgākā dziesma "I don`t wanna miss a thing" mani tracina joprojām tāpat kā tā mani ir tracinājusi kopš laika gala. Taču loģiski, ka viņu agrīnos ierakstus neietekmē tas, par ko Tailers, Perijs un kompānija pārvertās vēlākos laikos.
2008-12-17 17:24:45
music, 1975

Vakarziņas / Koncertā

7.0
"Čikāgas piecīši" neapšaubāmi ir fenomens latviešu mūzikā, trimdas latviešu kopienas produkts tādā veidā, ko, manuprāt, nekad nevarētu sagaidīt no, piemēram, tagadējiem Īrijas latviešiem vai trimdinieku kopienas jebkur citur pasaulē. Arī tagad, kad jau gandrīz divdesmit gadu nepārvaramu barjeru starp latviešiem šaipus un taipus nepastāv, daudzas viņu dziesmas jau pēc pāris to skanēšanas sekundēm iezadzina sirdī diezgan spēcīgas emocijas. Protams, ir zināms, ka piecīšu teksti lielākoties ir naivi, bet melodijas - atklāti zagtas. Un tomēr, "Pazudušais dēls", "Mātei dzimtenei", "Sapnis par Latgali", un citas - tās ir sava laikmeta liecinieces, tās ir dziesmas tev un man, un nospļauties man par to, ka tā nav oriģināla mūzika, ka piecīši nav/nebija nedz spēcīgi ģitārspēlē, nedz izcili dziedātāji, ne tur bija viņu spēks.
2008-12-16 14:37:51
music, 1975

Wish You Were Here

8.5
Jebkurš apraksts par "Wish You Were Here" kā likums sākas ar retorisku jautājumu: kā tu vari turpināt pēc tam, kad esi ierakstījis labāko albumu pasaulē (vai vismaz - vienu no labākajiem)? Un patiesi, šeit jautājums ir vietā. "Dark Side of the Moon" bija tik grandiozs, ka nākošā albuma ierakstīšana Votersam, Gilmoram, Raitam un mazākā mērā arī Meisonam droši vien radīja diezgan nopietnas galvassāpes. Un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, viņiem izdevās tīri labi.
2008-10-22 09:50:46
music, 1975

Extra Texture

6.5
Septiņdesmito gadu vidus Harisons, protams, nav nekas satriecoši spektakulārs, bet es nevaru pret viņu būt sevišķi kritisks, jo vispār jau viņš bija jauks tipāžs ar labu melodijas izjūtu un emocionālu balsi. Man, piemēram, ļoti labi pie sirds iet "This Guitar Can`t Keep from Crying" (kas tekstuāli gan ir "While My Guitar Gently Weeps", bet muzikāli tā ir baudāma arī pati par sevi). Kas ir šī ieraksta galvenais trūkums, ir tas, ka tajā gandrīz visas labākās dziesmas ir sapulcētas tā sākumā - tādas kā "You", "The Answer`s at the end" un jau pieminētā "This Guitar", bet tālāk tas īpaši labi nepavelk un liela daļa dziesmu ir izteikts filleris. Un tā sanāk, ka pēc pirmajām trim dziesmām es varētu šo ierakstu tālāk neklausīties, jo tas gluži vienkārši pārstāj būt interesants. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem Harisona ierakstiem, šeit vaina nav tajā, ka viņš pārmērīgi aizrāvies ar savu pielūgto hinduisma dievību slavēšanu, bet gan vienkārši tāpēc, ka dziesmas nav sevišķi saistošas.
2008-08-22 12:38:25
music, 1975

Four Wheel Drive

6.5
BTO ir diezgan izteikta otrās šķiras arēnas rokgrupa, kura droši vien ir ievērojama tikai tās pāris satriecoši populāro singlu dēļ - ievērojamākie no tiem ir "Takin` Care of Business" un "You ain`t seen nothing yet". Neviena no šīm divām dziesmām nav atrodama viņu ceturtajā studijas ieraksta "Four Wheel Drive". Patiesībā uz šo brīdi viņi arī vairs nebija īsta Bahmaņu-Tērneru grupa, jo viens no Bachmaniem grupu bija atstājis, ģitārista vietā ielaižot Blēru Torntornu, kurš nebija nedz Bahmans, nedz Tērners.
2008-08-06 13:18:52
music, 1975

Use Your Immagination

4.0
"Mud" ir tādi trūcīgā cilvēka "Slade" - mazāk lipīgi, vēl nedaudz stulbāki un mazāk aktuāli mūsdienās. Pat glemroka aprindās viņi netiek sevišķi augstu cienīti (lai arī Lielbritānijā viņi savulaik bija itin veiksmīgi), un tur nav ko brīnīties. Savā trešajā studijas ierakstā grupas dalībnieki izlēma, ka viņi arī paši ir spējīgi sacerēt kādas dziesmas (ne visas, protams) un atteicās no saviem līdzšinējiem mūzikas autoriem, mēģinot pierādīt, ka arī viņi paši var radīt tikpat blāvu un neizteiksmīgu glemroka un retro mūzikas sintezējumu, kā tas bija viņu pirmajās divās platēs. Un to viņi visai veiksmīgi arī paveica.
2008-07-30 17:31:31
music, 1975

Young Americans

6.0
"Jauni amerikāņi" Deivida Bovija karjerā bija relatīvi negaidīts pavērsiens - pēc tam, kad viņš pāris gadus bija uzdevies par Zigiju Zvaigžņuputekli, viņš ņēma un pievērsās Filadelfijas soul mūzikai un uz kādu laiku pārstāja būt rokmūziķis šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgais, jāatzīst, ka par gluži izcilu šo viņa pāreju nosaukt nevar. Kaut tāpēc ka Bovijs nav Džeims Brauns un viņa plēšu spēks ir ievērojami mazāks. Un kaut tāpēc vien, ka soul mūzika vispār lielākoties nav nekas fenomenāls.
2008-05-22 10:37:16
music, 1975

Paloma Blanca

5.5
Otrs Džordža Beikera un grupas ieraksts manā kolekcijā vislabāk ir zināms tāpēc ka tajā ietilpst tā tituldziesma "Paloma Blanca", kas pēc šlāgermūzikas standartiem ir pietiekami laba dziesma un es pat nebrīnos, ka tas kļūva par pamatīgu grāvēju Eiropas mērogā. Cita lieta, ka tā tomēr tāpat ir stipri kreisa estrādes mūzika un ar augsto mākslu tai ir ne vairāk kopēja kā misteram Tī no A komandas ar inteliģentu pusmūža arheologu.
2008-04-08 17:30:34
music, 1975

A Song For You

4.0
Kā tas sagadījās, ka manā ierakstu krājumā ir veseli divi šīs grupas ieraksti, ir grūti izskaidrot, ievērojot to, ka patiesībā Džodža Beikera spēlētā mūzika visvairāk līdzinās šlāgermūzikai. Nē, es nekautrēšos teikt - tā ir šlāgermūzika. Turklāt, ja pāris citos šīs "blices" ierakstos vismaz ir atrodamas kādas labi zināmas dziesmas ("Paloma Blanca", "Little Green Bag"), tad "A Song for You" nevar lepoties pat ar to. Iespējams, ka zaļumballē kaut kur Vidrižos 1982.gadā šāda mūzika iederējās gluži labi un pusmūža šīberētāji tās pavadījumā varēja ļauties savām ne pārāk svaigajām un ne pārāk skaistajām kaislībām, bet tad jau viņi varēja veltīties arī dievišķajām skaņām no Žorža Siksnas mutes. Vispār George Baker Selection ir vistipiskākais "vokāli instrumentālais ansamblis", ko vien es varu iedomāties - precīzi atbilstošs tam, ko es saprotu ar vārdu savienojumu "estrādes mūzika". Meklēt šeit kādas sevišķas pērles būtu naivi, lai arī dažas dziesmas patiesībā ir "quite catchy", droši vien jēdzīgākā šeit ir tituldziesma. Šī albūma vadošais singls "Morning Sky", protams, ir absolūts "Paloma Blanca" plaģiāts, turklāt Beikera dziedāšanas maniere ir tāda stulbi šlāgeriski uzspēlēta kā kaut kādam Fredijam Kvinnam vai Heino, kas vismaz mani diezgan izteikti atbiedē un nevis piesaista. Patiesībāizņemot jau minēto "A Song for You" šajā albūmā neko īpaši izcelt nav iespējams - šī mūzika ir tik paredzama kā lubu romāns, tikpat enerģiska kā sprādzis bebrs un tikpat aizraujoša kā kurpju šņores. Patiesībā skumji novērot, kā George Baker Selection bija paspējuši piecos gados degradēties - "Little Green Bag" tomēr bija par divām klasēm augstāks ieraksts gan kā albūms, gan it īpaši kā dziesma (protams, tās popularitāte mūsdienās iespējama galvenokārt pateicoties tam, ka Tarantino to iekļāva "Reservoir dogs" skaņu celiņā, bet gluži katru sūdu jau viņš tur iekļāvis nebūtu). Iedomāties kādā Tarantino filmā kaut ko līdzīgu šī albūma dziesmām "Superstar" vai "As long as the sun will shine" diez via kāds varētu, jo šajā ierakstā ir ne vairāk rokenrola kā vidēji statistiskajā Engelberta Humperdinka platē. Man nav nekādu iebildumu pret Nīderlandi, "Ajax" futbola skola ir viena no labākajām kontinentā, viņiem ir bijis daudz izcilu mākslinieku un viņu attieksme pret marihuānu mani nepavisam nešokē, bet par šādu ierakstu laišanu plašā apgrozībā viņiem vajadzētu uzlikt kādu embargo. Kā tas iespējams, ka Džordžs Beikers savas karjeras laikā ir pārdevis pāri par 20 miljoniem ierakstu ir vienkārši beyond me.
2008-04-04 09:22:45
music, 1975

Return to Fantasy

6.0
Ar "Return to Fantasy" progroka milži Uriah Heep atgriežas fantāzijā. Pag, kur tad viņi bija iepriekš, kad rakstīja "Demons & Wizards"? Turpat, taču pa vidu starp šo albūmu ierakstīšanu vismaz kādu laiku viņi atradās kaut kur ārpus fantāzijas. Iespējams, ka dažādās gultās. Iespējams, dažādās alkoholisma stadijās. Bet viens ir droši - tagad viņi atkal ir atgriezušies fantāzijā. Patiesībā man nospļauties, kur viņi atradās, es tikai priecājos, ka pēc "Return to Fantasy" man atlikuši vairs tikai divi šīs grupas ieraksti, kurus nāksies noklausīties, turklāt vismaz pāris tuvākajās nedēļās man ar viņiem vispār nebūs jāsaskaras. Un tas ir labi.
2008-03-26 18:23:48
music, 1975

Mud Rock Vol.2

5.0
"Mud", kas manā diskā numur 37 atrodas tieši blakus grupas "Magma" debijas albūmam, ir gandzīz viss tas, kas Magma nav un otrādi. Faktiski "Mud" ir tik ļoti meinstrīms, ka vairāk pat nevar būt - salds un draudzīgs pops no septiņdesmitajiem gadiem ar milzīgu retro piesitienu un mēģinājumiem atdarīt Elvisa salkanāko pusi, ka brīžiem kļūst pretīgi. Vispār "Mud" skaitās piederīga glam rock kustībai, gluži kā Sweet un daļēji Queen, bet viņu izpratne par "Glam" laikam gan ir savādāka nekā manējā, manā izpratnē, tas nav vispār roks, ko viņi spēlē, labākajā gadījumā to var nosaukt par miermīlīgāku variāciju par 50to gadu rokenrolu. Šajā ierakstā ir pat vienas Elvisa dziesmas kavers - "One Night". Jau oriģinālā šī dziesma nav nekas dižs, bet Mud izpildījumā tā kļūst vēl mazliet banālāka, vēl mazliet bezjēdžīgākā un vēl mazliet patosaināka. Un arī vairums citu šī ieraksta dziesmu ir tikpat "edgeless" un draudzīgas pašam zemākājām klausītāju vecumam un līmenim. Ja nu kaut kāda mūzika ir pilnīgi bezvērtīgs schlock, tad Mud daiļrade šim raksturojumam ļoti labi pakļaujas. Kas par večiem ieraksta tādas dziesmas "I Love how you love me"? Pat Rojs Orbisons bija dusmīgāks un mežonīgāks par šiem večiem, kas turklāt vēl izskatās pēc karikatūras dalībniekiem un kas mēģina vienalicīgi līdzināties "Sweet" un Everly brothers, veiksmīgi neizdarot nedz vienu, nedz otru. Es tikai brīnos, kāda velna pēc angļi par viņiem savulaik bija sajūsmā.
2008-03-25 18:38:14
music, 1975

Technical Ecstasy

6.0
1975.gada Black Sabbath patiesību sakot ir gaužām maz kopīga ar, teiksim, 1970.gada Black Sabbath. It kā dalībnieki ir visi tie paši, bet mūzika ir kļuvusi daudz gaišāka (ja tā varētu teikt) - nosaukt šādu grupu par Sātana iemiesojumiem varētu vairs tikai ļoti konservatīvs katoļu mācītājs. Tikām mazāk konservatīvs katoļu mācītājs varbūt pat varētu mēģināt šo ierakstu noklausīties. Un kāpēc ne? Domā, viņam rastos iebildumi pret Bila Vorda (bundzinieka) iedziedāto "It`s Alright", kura ir tikai kādus 10% smagāka par tādu mūziku, kādu varētu spēlēt The Monkees? Domā viņš nevarētu klausīties tipisko 70to gadu roku dziesmā "All Moving Parts (Stand Still)? Un par stīgu pavadījumā izpildīto "She`s Gone" viņš arī nevarētu neko sliktu pateikt.
2008-01-24 10:04:13
music, 1975

Omega 6

7.5
Ja nu es kaut ko nesaprotu, tad tas ir faktu, kā manā ierakstu kolekcijā varēja iemaldīties šis grupas "Omega" albūms. Nav jau tā, ka es nekad nebūtu klausījies šādu mūziku, taču diez vai laikā, kad es no Dmitrija iegādājos diskus ar milzīgu daudzumu nevienam nezināmu pankroka grupu ierakstiem, es būtu gribējis iepazīties ar slavenāko ungāru progroka grupu.
2007-12-12 17:31:16
music, 1975

John Fogerty

7.0
Džons Fogertijs, kas ierakstījis šo albūmu ir tas pats Džons Fogertijs, ar kura vārdu parasti asociējas grupa "Creedence Clearwater Revival" un jāsaka, ka pēc savas grupas izjukšanas (kādu iemeslu dēļ tā arī lai nebūtu notikusi), pārāk tālus ceļus prom no CCR skanējuma Fogertijs septiņdesmito gadu vidū neveica. Viegls, ļoti ritmisks, mazliet retro noskaņās ieturēts rokenrols, kas ir vienlaikus pietiekami jautrs, lai aizrautu tevi kā jaunieti, gan pietiekami miermīlīgs, lai tu kā jaunieša tēvs negribētu savu dēlu par šādas sātana mūzikas klausīšanos iekaustīt ar koka dēli.
2007-12-04 17:25:51
music, 1975

Horizon

7.0
"The Carpenters" nav mežonīgu Zviedrijas galdnieku grupa, kas uzstājas, tērpusies vikingu kostīmos un kas izmanto savās dziesmās āmura, ēveles un finiera zāģīša skaņas. Nē, tas ir amerikāņu brāļa un māsas duets, kas pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem bija nežēlīgs populārs un kas vienmēr izcēlās ar diezgan orķestrētu un ļoti vieglos toņos ieturētu mūziku.
2007-11-23 17:07:57
music, 1975

There`s One in Every Crowd

7.0
Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.
2007-10-26 15:27:45
music, 1975

One Size Fits All

8.5
Te nu man jāsaka, ka Frenks Zappa ir droši vien unikālākais cilvēks rokmūzikā. No vienas puses - inteliģents līdz riebumam un gudrs kā es nezinu kas, no otras - reizēm nolaižas līdz zemākā līmeņa vulgaritātēm. No vienas puses - daudzveidīgāks par daudzveidīgu, spēlē visu sākot ar klasisko mūziku un beidzot ar metālu. No otras puses, tu vienmēr atpazīsi, ka tā ir Zappas mūzika - tātad par īpaši daudzveidīgu to nosaukt nevar. No vienas puses - bezgala alternatīvs, no otras puses - popsīgs. Nelietoja narkotikas un aizliedza tās arī saviem grupas biedriem. Ņem tu un saproti šādu cilvēku.
music, 1975

Welcome to my Nightmare

7.5
Šajā albūmā atrodas dziesma, kas ievadīja manu iepazīšanos ar Elisa Kūpera apdzīvo šausmu filmu pasauli - leģendārā "Black Widow", slavas dziesma apburoši indīgajai zirkneklenei, kuras raksturīgākā īpašība ir sava partnera tēviņa apēšana pēc seksuālā akta noslēguma.
music, 1975

Zerkalo

7.0
Es nekaunos savas nezināšanas un nelepojos ar to. Es nekaunos savas muļķības un nelepojos ar to. Es neko nesapratu no leģendārās Andreja Tarkovska filmas "Spogulis". Lai šo filmu varētu saprast, to ir jāskatās daudzas reizes, tā man teica. Es šaubos, ka es to skatīšos daudzas reizes. Līdz ar to diez vai es to sapratīšu.
film, 1975

Nightingales and Bombers

6.5
Dīvaini paliek, padomojāt, ko šī grupa ir izaugusi no tās blices, kas saucās "Manfred Mann" un kuras lielākais grāvējais saucās "Doo wah diddy". Nē, "Manfreda Manna Zemes banda" nav 60-to gadu burbuļpopa grupa, bet gan septiņdesmito gadu džezroka-progroka apvienība, kurai šis laikam gan ir pazīstamākais albūms un tajā pilnīgi noteikti atrodas man vislabāk zināmā šīs apvienības kompozīcija - "Spirits in the Night" (kas gan patiesībā oriģināli bija Brūsa Springstīna dziesma, kuru nekad neesmu dzirdējis). "Spirits in the night" meldiņā ir jūtamas pavisam nelielas disko noskaņas, bet precīzāk to varētu nosaukt par kādu krustpunktu uz taisnes "King Crimson" - "Journey". Būtu vienkārši pieņemt, ka šāds ir viss albūms - balansējošs starp progroku un arēnas roku, katru reizi tuvojoties otrajam kļūstošs mazāk baudāms, pirmajam - vairāk. Tomēr te vairums kompozīciju ir instrumentāli gabali, kas nu nekādi nav atbilstošs elements arēnas rokam. Piemēram, "Countdown" ar īstenībā diezgan rokenrolīgo ģitāras melodiju, nekāds "Journey" neizpildītu. Problēma ir tāda, ka šie instrumentālie gabali lielākoties nav tik pārsteidzoši, lai liktu man (ievietot epitetu). Ja, piemēram, garas Pink Floyd vai King Crimson instrumentālas pasāžas mani piesaista, tad par Manfredu Mannu to tomēr teikt nevarēšu. Par vainu tam varētu būt šīs grupas sekundārums - mani kā klausītāju ne brīdi nepamet sajūta, ka "Nightingales&Bombers" ir B un nevis A līmeņa grupas albūms. Lai gan, piemēram, "Time is Right" man patīk pat ļoti labi, iespējams, ka labāk par "Spirit in the night", bet tas atkal nav nedz progroks, nedz džezroks, bet gan drīzāk blūzroks, kurā gan (tāpat kā visās šī albūma kompozīcijās) ir mazliet par daudz tehnisko triku salikts virsū - visādas dažādas futūristiskās skaņas man rada sajūtu, ka darīšana te ir nevis ar mūzikas albūmu, bet gan ar sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas seriālu (līdz ar to "Crossfade", kur šādi stilīgie elementi ir gandrīz vai centrālā kompozīcijas daļa, mna patīk mazāk nekā "Countdown", kur tie ir tikai piedevas galvenajam ēdienam).
music, 1975

Blood on the tracks

8.0
Lai gan biju domājis Dilanu vairāk neklausīties, tomēr "Blood on the tracks" skaitās viens no viņa spožākajiem albūmiem, tā ka tam tomēr izdevu iespēju sevi pārliecināt par savu skaistumu. Salīdzinoši ar sešdesmito gadu vidus ierakstiem, Dilans atkal ir mazliet mainījies, atsakoties no elektriskās ģitāras izmantošanas, toties viņš vismaz ir saglabājis pavadošo grupu, līdz ar to pirmo albūmu askētiskā skaņa atgriezusies nav. Man par prieku Dilans vairs tik ļoti šajā ierakstā neaizraujas ar ermoņiku spēlēšanu, kā to darījis agrāk (lai kāds virtuozs viņš arī nebūtu, tas nav mans mīļākais instruments). Vēl viena pārmaiņa - Dilanu - bītņiku un apziņas plūsmas dzejnieku - ir aizstājs Dilans stāstnieks, kurš atstāsta dažādas epizodes iz vīrieša un sievietes attiecībām. No vienas puses, teksti vismaz šajā diskā ir daudz skaidrāki, nekā, piemēram, "Highway 61 Revisited" skaņdarbos, taču savs šarms bija arī ar `"Subterrean Homesick Blues" aizsāktajā manierē un tās absurdajā humorā. Vispār "Asinis uz trases" ir ļoti mierīgs un relaksējošs albūms, albūms par sērīgu mīlestību, nevis albūms par sviestu. Varbūt taisni tas man ne visai patīk, jo Dilana balss tomēr nav paredzēta jebkāda veida mūzikai. Piemēram, "You`re a big girl now" ir ļoti skaista dziesma, bet Boba vokālais sniegums, manuprāt, vairāk ir domāts blūziem, folkiem vai rejošiem roķeriem, nevis šādai "adult contemporary" stila mūzikai. Ja dziesma ir mazliet trakāka, tas ir ok, tā kā, piemēram, "Idiot Wind" Dilana performance dziedāšanas ziņā ir vienkārši perfekta. "You`re an idiot, babe. It`s a wonder that you still know how to breathe." Jauks izteikums, vai ne? Starp citu, šim albūmam ir viens trūkums - garas dziesmas, kas īpaši neattīstās. Protams, viena lieta ir, ja "Desolation Row" ilgst 11 minūtes, bet pilnīgi cita, ja "Lily, Rosemary & The Jack of Hearts" ir gandrīz 9 minūtes gara, nekādi īpaši neprogresējot, bet vienkārši turpinoties. Tiesa, dziesmas sākums man šķiet pat ļoti foršs, vienīgi tas stāsts ir stipri vien par garu un vienveidīgu. Kopumā gribētos teikt, ka "Blood on the Tracks" varbūt arī ļoti labs albūms, bet tam ir viens trūkums - es nespēju to iztēloties savādāk kā fona mūziku, pārāk mierīga un neaktīva tā ir. Tiesa, tā ir fona mūzika ar veselu kaudzi skaistu kompozīciju, piemēram, ievadošais "Tangled up in Blue", "Shelter from the storm" vai tas pats "Idiot Wind"
music, 1975

Humboldt`s Gift

5.5
I have something with those Nobel prize winners - I don`t like them much. Out of more than 100 recipients of this prestiguous award I`m not all familiar with the work of more than 50 writers, while only selected few of those whom I know I like. Those would include Knut Hamsun (more or less), Hermann Hesse (more or less), William Folkner (more or less), Albert Camus (more or less), Samuel Beckett (much) and Gabriel García Márquez. Saul Bellow won`t be joinging this list, as far as I can tell at the moment. First, I found "Humboldt`s Gift" to be rather boring. Second, the story line was pretty thin. Third, most of the characters weren`t really evolved (especially that goes for Humboldt, who might have been depicted much more insightful). Fourth, I found Bellow`s writing about sex quite repelling. About the story: Charlie Citrine (the first person teller) is a successful writer, although he hasn`t been particulary successful lately. His ex-wife is sueing him all the time and taking more and more money away, so he`s not far from being broke at the moment. His car is destructed by a mobster whom he owes some money after an unfair card game. He has a young girlfriend who wants to get married to him. And he once was a friend to the late Humboldt Fleischer, a poet who was very popular once but got crazy on booze later. Humboldt`s gift is an idea for a film that the dead poet has left to Charlie and to Humboldt`s own widow. The story mostly evolves around Charlies life and his memories of Humboldt (who by the way thought of Charlie being a treacher who had sold out their friendship but that was because of Humboldt himself being one card short of a full deck, if you know what I mean). Then there`s a lot of things going on with that gangster figure, who after receiving his money from Charlie suddenly turns into a friend and plans various schemes for Charlie to regain his financial status. The whole thing seems very, very pointless to me. It`s realism without a clear story, it`s not particulary poetic, it has quite a lot of useless mentioning of Jewty, like I cared for this subject at all. And what I also don`t like in this book is depiction how cool the leading character (based upon the author of course) is about women and how active his sex life still is (at the age of 60, yuck!). In the end it`s just a book of 470 pages where little goes on and which is hard for one to read till the end.
book, 1975

Ruth is Stranger than Richar

7.0
Dīvaini, kā laiki mainās un kā mainās cilvēki. Bija reiz laiks, kad man šķita, ka šis ir viens pilnīgi traks albūms, bet tagad tas man šķiet gandrīz normāls. Roberts Vaiets vispirms ir zināms kā grupas Soft Machine bundzinieks, kuram gadījās tāda neveiksme kā izkrist pa logu un kļūt paralizētam zem jostasvietas. Dažiem gan patiešām neveicas. Lai kā arī nebūtu, Vaiets tālab pārāk nesaskuma un turpināja muzicēt uz vella paraušanu. Protams, tas nenozīmē, ka viņš kļuva normālāks pēc tā kritiena. Vismaz šajā albūmā viņš turpināja "Matching Mole" stilistiskās rotaļas ar gauduļojošajām klavieru dziesmām Vaieta dīvainajā spiedzīgajā vokālā un citiem netīriem trikiem, iejaucot klāt kādu foršu džezisku piešprici. Runāt par dziesmu nosaukumiem te nevaru, jo man tie kaut kā nav tam nekur atrodami, bet tā kā tā ir diska versija ar bonusiem, kaut ko saprast pēc neta informācijas ir grūti (it īpaši ievērojot, ka Vaiets sarakstīja kaut kādu sviestu dziesmu nosaukumu vietā). Man jau patīk, tāds foršs kreiss velns viņu zina kas.
music, 1975

The Story of O

5.5
Lai gan man vajadzētu par šo filmu rakstīt angļu valodā, es tā tomēr nedarīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka "O stāsts" ir visai diskutabla filma un es gribētu, lai kāds izlasa šo murgu, ko es par to tūliņ sarakstīšu. Vispirms, tā ir grāmatas ekranizācija. Te derētu piebilst, ka tā bija sadomazohistiska grāmata, kas tika ekranizēta. Līdz ar to var teikt, ka "ar zināmu precizitāti" O stāsts ir porno filma. Tas jau vien ir pietiekami unikāls fakts, ka savā faktoīdā rakstu par pornenēm. Kā jau var pēc to retuma faktoīdā noprast, īpaši bieži šī žanra darbus man skatīties negadās (protams, varbūt es to slēpju un regulāri iepētu jaunākos veikumus šajā kinomākslas virzienā, taču pieņemsim, ka tā nav), tāpēc varu atklāt, ka šo filmu zināmā mērā noskatījos nejauši. Vienkārši - ieraudzīju vienam lietotājam ar labu ātrumu šārē kaut kādu 75. gada filmu, nolēmu novilkt. Ļoti pavirši nopētot to IMDB secināju, ka tur būs zināms erotikas piesitiens, taču nenojautu, ka tik liels. Nu, ok patiesībā jau šajā filmā nekā "tāda" nav - lai nu kas, bet tā nav hardcore pornogrāfija ar grupveida orģijām un interesantiem tuvplāniem. Ja tā pilnīgi nopietni, vienīgais, kas tur ir - daudz kailu sieviešu. Sižets, protams, ir visai idiotisks, grāmatā varbūt tam bija vairāk jēgas, bet principā tā ir filma par to, kā sievietes mīlejas un par to, kā sievietes tiek pletnētas. Apmēram tā. Kā allaž, šādu filmu grūti novērtēt, jo šajā žanrā man trūkst kritēriju. Kādi gan tie varētu būt? Uzfilmēts ciešami, ievērojot filmas specifiku, mūzika - līdzīga kā "Dziļajā rīklē", aktierspēle - bišķi labākā līmenī, tas tomēr nav hardcore. Ko var droši pateikt, šī filma nav paredzēta sieviešu (nelesbiešu) auditorijai, jo viņām te nu nepavisam nebūtu ar ko palolot acis. Galvenās domas filmā, šķiet, ka nebija. Vairāk neko pateikt nespēju. Tomēr porno, lai gan varbūt arī tikai erotika. Ģenitālijas rāda, bet ne tuvplānā, turklāt kā jau "antīkajās" šī žanra filmās, kaunpilno zonu apmatojums visām varonēm ir visai ražens.
film, 1975

Radio Ethiopia

7.0
Patti Smith is supposed to be the female Captain Beefheart. Then why doesn`t she have a trout mask replica but only has a radio? The opening song "Ask the Angels" is a Velvet Underground inspired catchy song. Everything else is worse than it and it isn`t as original as I expected it to be - too melodic to be avantgarde and too unlistenable to be mainstream.
music, 1975

Two Sides of the Moon

7.0
Keith Moon is to rock music is as a a stark raving mad witch is to a medieval village. He`s loud, he`s proud, he`s drunk, he`s one of the greatest drummers of all times and, of course, he`s dead. Over his 15 years long career as a part of the Who Keith had earned himself a reputation of an unpredictable fellow with lots of boose and there`s no wonder that the same thing can be said about him on his sole album as an individual. He himself claims on a radio spot bonus on this record that "it`s one of the the brilliantly constructed album ever to come out of me", and he isn`t exterragating it by a bit. He also mentions that it could be also his first and last album as it also was, which is no surprise for a man of Keith`s lyfestyle. The record is an energetic barroom thing with lots of country music influences and terrible singing by Keith. He was a drummer and not a singer as you know. Out of the songs the real highlights are those that are included here as bonuses - I especially like "Naked Man". Here it`s not a problem that Keith can`t stay on key but there`s enough humour and groove to lift the song up. "I Don`t suppose" is the only emotional song on the record, although I gotta say that Keith isn`t exceptionally good even at reciting lyrics. In that case I`d prefer "Do Me Good" that a bit sounds like an early Ringo Starr song, which is no surprise, since RIngo has a lot of presence on this album and since Ringo and Keith had a lot of common drinking to do. I don`t suppose I`ll listen to this stuff much after this time but it`s bee a fun two hours with it and not every album can say that.
music, 1975

Die Frist

8.5
A dictator/tyrant is on his dying bed but neither his closest people nor his worst enemies want him to die too quickly - therefore a lot of doctors is working with him trying to keep the dictator alive for at least a few more years. The MP is the most important of the fellows around the dictator, and he is the most likely one to become the new number one in the country. Still there are two duchesses who also want to claim there part (their husbands are complete loonies that care about nothing but football). There`s also a jewish doctor that has come out of a concentration camp alive, has received after that two Nobel prizes but who doesnt even remember the nazi crazyasses he met at the camp and that now are among the most important men of the small country where the doctor resides. As almost all other works by F.D. this play is a combination of satire and drama, with a few mystic elements - including a peasant that`s only visible to the MP, and including a group of very old women that seem to immortal just because they hate men more than they hate death or something like that (they all die in the end though).
2005-08-02 00:00:00
book, 1975

A Night at the Opera

8.5
For quite a long while Queen was my most favourite band and I couldn`t even imagine that one day I could say that this band recorded a lot of crappy songs. Sure, Queen were quite good at selecting singles from their albums (apart from maybe "Body language" and "The invisible man") but, man, do their albums contain a lot of filler which sometimes is boring and sometimes is even worse than that. This album surely is considered their peak by most rock critics and it probable was it as well. But even on here some problems can be found. Out of the 12 tracks only "Death on two legs", "You`re my best friend" and "Bohemian rhapsody" are totally amazing. Of course, this album doesn`t have any stinkers as well, for otherwise it would be hardly a great album, don`t you think. But the "Prophet`s song" is terribly long and not particulary interesting. If you could skip tracks on an MC I`d probably skip this one even way back in 1990s when I still was a huge fan of this band.
music, 1975

Indiscreet

9.0
Although this isn`t considered the best record by Sparks I do consider it their best. On this album we have a lot of superb tracks in the goofy pseudo-operatic pop-rock genre Sparks were so good at. While I find most songs on "Kimono my house" dull, it`s not the case with `Indiscreet`. My favourites are "Without Using Hands", "Get in the Swing" and especially "Tits". Yeah, "Tits" is one masterful song. But there`s not that easy to say what is a highlight and what ain`t. Because there ain`t even one track on this LP that I would rather skip than listen to. Mael brothers do have a weird approach towards singing but their approach isn`t bad at all. My favourite quote from the album: "For years tits were a source of fun and games at home/But now she says tits are only there to feed our little Joe."
music, 1975

Fawlty Towers Season I

7.0
I`m not really sure whether I can call myself a particulary big fan of sitcoms, but I`m completely sure that I can call myself a big fan of John Cleese. Therefore a sitcom staring John Cleese is a must for me. In `Fawlty Towers` he plays a gotel owner who doesn`t have particulary strong nerves and who doesn`t have a particulary good relation with his wife. In episode one - "A touch of class" he has placed an advertisement in a newspaper for snobs hoping that some high class people will arrive to the hotel. He`s proven wrong when the only lord turns out to be a fraud. In "The Builders" Basil Fawlty doesn`t want to spend money for high quality workers and lets dumbasses ruin his hotel. "The wedding party" is probably the best episode. It has a young couple arriving at the hotel for their wedding but Basil with his stupid morality and suspicions ruins everything for himself, as he sees sex,sex, sex everythere (that`s all kids talk about nowadays). "The hotel inspectors" goes basically in a similar way to episode one - once again Basil mistakes a person for what it`s not. "Gourmet night" has the chef too drunk and no food for anyone. And "The germans" has germans arriving at the hotel and Fawlty speaking about the war, making them feel miserable. Cleese did this series with Conny Booth - his wife at the time - but the weird thing is that it isn`t Booth playing his wife, she plays Polly, the waitress/maid. There`s also a Spanish guy working at the hotel who speaks nearly no English, while Fawlty thinks of himself as Spanish speaking. I don`t mean to say that this ranks as high as the Flying Circus, but this TV series surely did have it`s charm, although particulary inventive it wasn`t.
film, 1975

The Rocky Horror Picture Show

3.5
A musical! Oh, luck, oh joy! Oh-bi-van-ke-no-bi! This musical is a parody, so they say. I`m not really sure parody for what, but a parody nevertheless. And it was made back in 1975. There`s this guy Brad Majors and his fiancee Janet Weiss that have to stay a night in a strange castle where weird things happen. Most notually - strange people happen. First, there`s the host Frank-N-Further a mad scientist who happens to be a bisexual transvestite from a galaxy named Transylvania. And he creates Rocky - a perfect loverboy for himself. Except for that Frank seduces both Janet and Brad - turning the first one into a sex-crazed person. And the action goes on. The plot is silly, of course, and it`s what you could have expected from a film like this. Sadly the music is also quite bad, and the singing - dull, like in most musicals. Frank himself is probably ok - his transvestite looks don`t really bother me, but this film may be funny as a historical document but a value as itself it doesn`t have.
film, 1975

Tommy

6.0
This is a film based on the rock opera "Tommy" by the Who. The songs are rerecorded especially for the film with the cast doing the singing in a broadwayish manner. Tommy`s father doesn`t come back from WW2 and his mother finds herself a brand new lover. When dad unexpectedly does come back, the lover kills him with a candlestick (if I remember it correctly that it was a "Cluedo" weapon he used). Anyway, Tommy who`s aged about four or five sees that in the front of his very eyes and after that he becomes deaf, dumb and blind. He grows up like that, nobody being able to cure him, he`s tortured by a cousin of his, a perverted uncle named Ernie (played by Keith Moon - the deceased Who drummer) "fiddles about", but there`s one thing Tommy can do - and that is playing pinball. Which is not the most typical thing for a person that doesn`t really know what pinball is all about. And he also likes starring at his own reflection in the mirror. And then he gets his vision, hearing and talking back, and becomes some sort of a preacher. What`s the film like - it`s basically just a long video for the music, and nothing more. Roger Daltrey - the singer of the band is kinda ok as Tommy, but both his Mom and Dad make 2 are not only lousy actors, but crappy singers as well. Still the music is good, altough it`s a bit musicalised which I don`t really appreciate. By the way, Elton John is the pinball wizard, while Eric Clapton simply does a song.
film, 1975