Drei Erzählungen
Tomasu Bernhardu iepazīt izlēmu pēc tam, kad par viņu labus vārdus biju izlasījis Agotas Kristofas biogrāfijā. Kā teikt - kaut kādā veidā taču ir jāuzzina par nākamajām grāmatām, ko lasīt, un paļaušanās uz labu rakstnieku viedokli parasti nav tas sliktākais variants. Tiesa, nezinu, cik veiksmīgi man sanāca izvēlēties, ko tieši no viņa darbiem lasīt, jo trīs stāstu krājums, par kuru nav īsti skaidrs, kad un kā tas ir izdots papīra formā, nav pats tipiskākais veids, kā sākt pazīšanos ar kādu autoru (parasti labprātāk tomēr lasu vispirms autora pašu ievērojamāko grāmatu un tikai sākot padziļinātu izpēti, mēdzu pievērsties kam mazāk populāram).
Apjomīgākais stāsts krājumā ir "Kulterers" - tas vēsta par kādu vīru, kuram tuvojas soda izciešanas laika beigas cietumā un kurš nejūt sevišķu sajūsmu par tuvojošos brīvību. Pusotra gada laikā viņš ir pieradis pie cietuma dzīves, pieradis pie sava cietuma tipogrāfijā, pieradis pie brutālās sistēmas, kuras apstākļos viņš dzīvo (tiesa, viņš pats no vardarbības cietumā necieš, visi pieņem to, ka viņš ir mazliet dīvains, bet viņu par to neaiztiek). Pa naktīm Kulterers raksta stāstus par dzīvniekiem, kuri gan nav nekas diži kvalitatīvs, bet viņam to rakstīšana ir nepieciešama un pamazām arī cietuma biedri pierod pie to priekšlasījumiem. Nav īsti skaidrs, kādu tieši noziegumu viņš ir pastrādājis, un tas pat nav īsti svarīgi, jo arī pašu galveno varoni tas sevišķi nesatrauc, viņš vispār sevišķi nedomā ne par rītdienu, ne par vakardienu, galvenais viņam ir godprātīgi darīt to, ko viņam liek un pa naktīm rakstīt stāstus. Tāds vienkāršs un kopumā pozitīvs cilvēks, kurš galīgi nav gatavs dzīvei brīvībā, lai arī visi pieņem, ka viņš to ļoti gaida.
Nākamais stāsts ir "Itālietis" - tajā notiek bēres kādā pilī, kuras īpašnieks ir vai nu nošāvies vai ticis nošauts. Galvenais varonis, mirušā dēls pamet bēres kopā ar kādu viesi no Itālijas, lai tam parādītu vietu mežā, kur atrodas poļu karavīru masu kaps. Patiesībā nekā diži cita šai stāstā nav, un vismaz daļēji šķiet, ka tas ir aprauts un tam būtu jābūt daļai no kāda lielāka darba, lai gan patiesībā šis stāsts tika rakstīts kā scenārijs filmai. Vai vismaz kalpoja par pamatu scenārijam filmai.
"Pie mežmalas" ir pavisam mistisks stāsts - kāds policists sēž viesu namā, kur viņš novēro jaunas meitenes un vīrieša sarunu, lai gan patiesībā viņam vajadzētu rakstīt vēstuli, bet tas viņam kaut kā nekādi nevedās un katrs nākamais mēģinājums ir faktiski sliktāks par iepriekšējo. Tikām no rīta izrādās, ka meitene ir pa nakti noindējusies ar tabletēm, bet vīrietis - viņas brālis - arīdzan beigts, tikai mežmalā.
Varētu teikt tā - stāsts par Kultereru man ļoti patika, tāds interesants un mazliet mīklains vēstījums par vienkāršo cilvēku, kas varbūt nav nemaz tik vienkāršs. Pārējie divi tikām - ne līdz galam, jo īpaši tas par itālieti. Droši vien es došu Bernhardam vēl vienu iespēju, izlasot kaut ko no viņa ievērojamākajiem darbiem, bet nu - redzēs.
Apjomīgākais stāsts krājumā ir "Kulterers" - tas vēsta par kādu vīru, kuram tuvojas soda izciešanas laika beigas cietumā un kurš nejūt sevišķu sajūsmu par tuvojošos brīvību. Pusotra gada laikā viņš ir pieradis pie cietuma dzīves, pieradis pie sava cietuma tipogrāfijā, pieradis pie brutālās sistēmas, kuras apstākļos viņš dzīvo (tiesa, viņš pats no vardarbības cietumā necieš, visi pieņem to, ka viņš ir mazliet dīvains, bet viņu par to neaiztiek). Pa naktīm Kulterers raksta stāstus par dzīvniekiem, kuri gan nav nekas diži kvalitatīvs, bet viņam to rakstīšana ir nepieciešama un pamazām arī cietuma biedri pierod pie to priekšlasījumiem. Nav īsti skaidrs, kādu tieši noziegumu viņš ir pastrādājis, un tas pat nav īsti svarīgi, jo arī pašu galveno varoni tas sevišķi nesatrauc, viņš vispār sevišķi nedomā ne par rītdienu, ne par vakardienu, galvenais viņam ir godprātīgi darīt to, ko viņam liek un pa naktīm rakstīt stāstus. Tāds vienkāršs un kopumā pozitīvs cilvēks, kurš galīgi nav gatavs dzīvei brīvībā, lai arī visi pieņem, ka viņš to ļoti gaida.
Nākamais stāsts ir "Itālietis" - tajā notiek bēres kādā pilī, kuras īpašnieks ir vai nu nošāvies vai ticis nošauts. Galvenais varonis, mirušā dēls pamet bēres kopā ar kādu viesi no Itālijas, lai tam parādītu vietu mežā, kur atrodas poļu karavīru masu kaps. Patiesībā nekā diži cita šai stāstā nav, un vismaz daļēji šķiet, ka tas ir aprauts un tam būtu jābūt daļai no kāda lielāka darba, lai gan patiesībā šis stāsts tika rakstīts kā scenārijs filmai. Vai vismaz kalpoja par pamatu scenārijam filmai.
"Pie mežmalas" ir pavisam mistisks stāsts - kāds policists sēž viesu namā, kur viņš novēro jaunas meitenes un vīrieša sarunu, lai gan patiesībā viņam vajadzētu rakstīt vēstuli, bet tas viņam kaut kā nekādi nevedās un katrs nākamais mēģinājums ir faktiski sliktāks par iepriekšējo. Tikām no rīta izrādās, ka meitene ir pa nakti noindējusies ar tabletēm, bet vīrietis - viņas brālis - arīdzan beigts, tikai mežmalā.
Varētu teikt tā - stāsts par Kultereru man ļoti patika, tāds interesants un mazliet mīklains vēstījums par vienkāršo cilvēku, kas varbūt nav nemaz tik vienkāršs. Pārējie divi tikām - ne līdz galam, jo īpaši tas par itālieti. Droši vien es došu Bernhardam vēl vienu iespēju, izlasot kaut ko no viņa ievērojamākajiem darbiem, bet nu - redzēs.
2016-04-16
comments powered by Disqus