A Laodicean
Neesmu drošs, kā šo Tomasa Hārdija romānu vajadzētu dēvēt latviešu valodā. Lāodikeja bija antīka grieķu pilsēta (mūsdienās, protams, Turcijas teritorijā), nosaukta valdnieka sievas Laodikes vārdā, šajā pilsētā dibināta agrīna kristiešu draudze (nezinu, cik tas ir dokumentāli), un te notika kristīgās baznīcas konsils, kurā sastādīts Vecās un Jaunās derības kanons (tas gan laikam ir oficiāli). Vēl pats vārds apzīmē vieglprātību, līdz ar to, iespējams, ka grāmatas nosaukums varētu būt "Vieglprāte" (pieņemot, ka tās nosaukumā autors būtu pieminējis galveno varoni sieviešu vidū, jo centrālais vīriešu tēls ar vieglprātību neizceļas). Droši vien vienkāršakais būtu izmantot grāmatas papildnosaukumu, kurš arī atrodas uz titullapas: "De Stensiju pils. Stāsts par šo-dienu". Ja ņem vērā, ka grāmata rakstīta 1880. gadā, gluži par šodienu mūsu izpratnē to nenosauksi, bet savam laikmetam grāmata tiešām ir par šodienu, ne velti tur parādās tādi tolaik moderni izgudrojumi kā dzelzceļš, fotogrāfija un telegrāfs, un pēdējie divi pat spēlē visai nopietnu lomu sižetā, turklāt, kā izrādās, jau tajā laikā notika manipulācijas ar fotogrāfijām, radot "fake news".
Stāsts ir par kādu jaunu arhitektu vārdā Džordžs Somersets, kas nodarbojas ar vecu ēku zīmēšanu un šī pasākuma ietvaros viņš iepazīstas ar jaunu dāmu, kuras ģimene iegādājusies viduslaiku pili, kas vēl ne tik sen piederējusi De Stensiju dzimtai, kura tagad izputējusi, bet viena tās atvase - Šarlote de Stensija - ir sadraudzējusies ar aktuālo pils īpašnieci - to pašu jauno dāmu Polu Pauersu. Noplukušajā pilī iecerēti vērienīgi restaurācijas darbi, kuriem jaunais Somersets ir piemērots kā vadītājs, pamazām attīstoties arī jūtām starp viņu un Polu, taču tas viss risinās gaužām lēni, jo tas tomēr ir 19. gadsimts un tās ir augstākās aprindas. Turklāt Somersetam rodas nopietns konkurents armijas kapteiņa de Stensija personā, kuram ir slepens atbalstītājs - tā ārlaulības dēls, pamatīgs blēdis un shēmotājs, kurš vēlas papuku iebīdīt atpakaļ bagātos ļaudīs galvenokārt tālab, lai varētu šo vīru turpināt šantažēt kā labam dēlam pieklājas. Un tad nu tur tiek izmantoti visdažādākie risinājumi, lai šos mērķus sasniegtu, kamēr Somersets, jāatzīst, pats ir drīzāk kā statists visos šajos procesos, jo īsti savu pretspēli piedāvāt viņš nespēj (beigsies viņam viss, protams, labi, bet paša Somerseta nopelni tur nav lielākie, tad jau Pola ir daudz aktīvāks tēls nekā Somersets).
Pirmās nodaļas man radīja iespaidu, ka šis būtu ļoti aprakstošs romāns - ēkas, kuras zīmē Somersets, aprakstītas tik pamatīgās detaļās, ka šķita, tur vispār varētu nebūt nekādas darbības, tomēr patiesībā izrādījās, ka grāmata ir daudz vairāk ievelkoša, nekā tas man sākotnēji bija šķitis. Protams, grāmata lielā mērā ir ļoti novecojusi, tā tiešām vēsta par pilnīgi citiem laikiem un citiem tikumiem (un es droši vien arī teiktu, ka ļaunais varonis ir reizē pārāk ļauns un pārāk tālredzīgs), bet, ja ņem vērā manus aizpriedumus pret teju visu literatūru, kas tapusi pirms modernisma laikiem, es teiktu - ir pat ļoti ok, varoņiem var just līdzi, un veids, kā autors apraksta viduslaiku pasaules sadursmi ar industriālo laikmetu, ir pieņemams. Vēl kāda interesanta detaļa - šo romānu Hārdijs diktēja, atrazdamies uz nāves gultas, kā viņš pats uzskatīja (būdams 40 gadus vecs), tomēr realitātē viņš vēl 40 gadus nodzīvoja, līdz ar to, iespējams, ka sērīgākās šīs grāmatas nodaļas radušās, autoram pārdzīvojot pašam savu skumjo likteni, kas beigu beigās gan neizrādījās nemaz tik skumjš.
Stāsts ir par kādu jaunu arhitektu vārdā Džordžs Somersets, kas nodarbojas ar vecu ēku zīmēšanu un šī pasākuma ietvaros viņš iepazīstas ar jaunu dāmu, kuras ģimene iegādājusies viduslaiku pili, kas vēl ne tik sen piederējusi De Stensiju dzimtai, kura tagad izputējusi, bet viena tās atvase - Šarlote de Stensija - ir sadraudzējusies ar aktuālo pils īpašnieci - to pašu jauno dāmu Polu Pauersu. Noplukušajā pilī iecerēti vērienīgi restaurācijas darbi, kuriem jaunais Somersets ir piemērots kā vadītājs, pamazām attīstoties arī jūtām starp viņu un Polu, taču tas viss risinās gaužām lēni, jo tas tomēr ir 19. gadsimts un tās ir augstākās aprindas. Turklāt Somersetam rodas nopietns konkurents armijas kapteiņa de Stensija personā, kuram ir slepens atbalstītājs - tā ārlaulības dēls, pamatīgs blēdis un shēmotājs, kurš vēlas papuku iebīdīt atpakaļ bagātos ļaudīs galvenokārt tālab, lai varētu šo vīru turpināt šantažēt kā labam dēlam pieklājas. Un tad nu tur tiek izmantoti visdažādākie risinājumi, lai šos mērķus sasniegtu, kamēr Somersets, jāatzīst, pats ir drīzāk kā statists visos šajos procesos, jo īsti savu pretspēli piedāvāt viņš nespēj (beigsies viņam viss, protams, labi, bet paša Somerseta nopelni tur nav lielākie, tad jau Pola ir daudz aktīvāks tēls nekā Somersets).
Pirmās nodaļas man radīja iespaidu, ka šis būtu ļoti aprakstošs romāns - ēkas, kuras zīmē Somersets, aprakstītas tik pamatīgās detaļās, ka šķita, tur vispār varētu nebūt nekādas darbības, tomēr patiesībā izrādījās, ka grāmata ir daudz vairāk ievelkoša, nekā tas man sākotnēji bija šķitis. Protams, grāmata lielā mērā ir ļoti novecojusi, tā tiešām vēsta par pilnīgi citiem laikiem un citiem tikumiem (un es droši vien arī teiktu, ka ļaunais varonis ir reizē pārāk ļauns un pārāk tālredzīgs), bet, ja ņem vērā manus aizpriedumus pret teju visu literatūru, kas tapusi pirms modernisma laikiem, es teiktu - ir pat ļoti ok, varoņiem var just līdzi, un veids, kā autors apraksta viduslaiku pasaules sadursmi ar industriālo laikmetu, ir pieņemams. Vēl kāda interesanta detaļa - šo romānu Hārdijs diktēja, atrazdamies uz nāves gultas, kā viņš pats uzskatīja (būdams 40 gadus vecs), tomēr realitātē viņš vēl 40 gadus nodzīvoja, līdz ar to, iespējams, ka sērīgākās šīs grāmatas nodaļas radušās, autoram pārdzīvojot pašam savu skumjo likteni, kas beigu beigās gan neizrādījās nemaz tik skumjš.
2024-05-19
comments powered by Disqus