Buddenbrooks
Vismaz pāris gadu desmitus es dzīvoju stingrā pārliecībā, ka lai nu ko, bet Tomasa Manna "Budenbrokus" es nudien nekad nelasīšu. Tiesa, tāpat es konsekventi uzskatīju, ka bez "Kara un miera" piebeigšanas es varēšu turpināt dzīvot un ka arī "Titāniku" es neskatīšos. Varētu apgalvot, ka ar laiku cilvēks kļūst gudrāks un mazāk kategorisks, bet vismaz konkrēti "Budenbroku" gadījumā galvenais pamatojums bija nepieciešamība uz ātru roku tikt pie (vēlams) bez maksas pieejamas grāmatas vācu valodā pirms brauciena uz Īriju, un "Budenbroki" ir laipni pieejami Gūtenberga lapā.
Ar ko tieši mani šī grāmata bija tik ilgus gadus biedējusi? Ar divām lietām - tēmu un apjomu. Galīgi nav tā, ka es sevišķi jūsmotu par ģimenes sāgām. Pat tādas mazāk tradicionāla formāta grāmatas kā "Simts vientulības gadi" mani ne pārmērīgi uzrunā, kur nu vēl stāsts par to, kā bagāta un sena dzimta vairāku paaudžu garumā iet uz galu. Un vēl jo vairāk galīgi nav tā, ka es būtu liela formāta grāmatu cienītājs. Varētu padomāt, ka tik intensīvam lasītājam kā man tieši apjomos lielas grāmatas būtu vistuvākās, taču realitāte ir gluži otrāda - vislabprātāk es lasu kompaktus darbus, izņemot ja grāmatas autors ir mani iepriekš jau spējis savaldzināt un tagad viņam, kā teikt, atļauju visu. Tomass Manns nav īsti tas gadījums, kam es tik ļoti uzticētos, lai uzreiz mestos iekšā tūkstoš lappušu grāmatā, taču viņš vismaz mani ir spējis pārliecināt par to, ka viņa proza ir augstvērtīga, un tā es arī nonācu pie konkrētās grāmatas lasīšanas.
Budenbroki, kā jau ģimenes sāgai, vēsta par dzimtas vēsturi vairākās paaudzēs. Formāli tās te ir četras, taču patiesībā pirmā un pēdējā drīzāk būtu uzskatāmas par ievadu un nobeigumu, kamēr īstais stāsta kodols aptver divas vidējās. Tātad, Budenbroki ir kādā vārdā nesauktā pilsētā (ne pārāk tālu no Hamburgas, cik var saprast) mītoša tirgotāju dzimta, kuras sākotnējais patriarhs Johans Budenbroks ir sekmīgākais tās pārstāvis, kas biznesā stingri seko principiem un nav tendēts iziet uz kompromisiem. Viņam ir divi dēli. Vecāko no tiem viņš nekad nav sevišķi mīlējis, jo dēla dzimšana viņam atņēma īsto mūža mīlestību - pirmo sievu. Otrais dēls - atkal jau Johans, taču lielākoties saukts par Žanu, tikām ir īstais un vienīgais Budenbroku firmas mantinieks. Jā, vēl ir arī meita, bet tās jau ir tikai izmaksu pozīcija ģimenes budžetā lielākoties. Žanam un viņa sievai tikām ir četri bērni (jaunākā meita gan piedzimst jau grāmatas gaitā, un tāpat ilgi nenodzīvo), viens no dēliem - Tomass - kļūst par tēva lietu turpinātāju un sākotnēji paceļ nīkuļot sākušo firmu augšup, bet pēc tam - ļauj tai kopā ar dzimtu grimt zemāk. Tāpat nozīmīgs tēls ir Žana meita Antonija jeb Tonija, kuras neveiksmes laulībās pamatīgi piestrādā pie dzimtas nelaimēm.
Jau tagad man šķiet, ka daudz par daudz esmu rakstījis par šīs grāmatas sižetu, liekot domāt, ka Manns bija uzrakstījis ziepju operu. Tā, protams, nebūtu gluži tiesa, un patiesībā tieši sižets galīgi nav svarīgākais, kā dēļ man šī grāmata šķita interesanta. Svarīgs apstāklis ir, kad Tomass Manns to uzrakstīja. "Budenbroku" tapšanas laikā Manns pats vēl galīgi nebija vācu literatūras patriarhs - viņam bija 26 gadi un pieredze tikai stāstu rakstīšanā, bet te viņš uzņēmās kaut ko tik izcili vērienīgu, un lielākoties rakstīja par daudz par sevi vecākiem cilvēkiem. Faktiski vienīgais tēls, kura aprakstos tā pa īstam Manns varēja izmantot personīgo pieredzi, ir jaunākais Johans (Hanno) Budenbroks, kura skolas gaitu aprakstā domājams kaut ko Manns varēja ielikt arī no sevis paša. Vispār jau tā tiek apgalvots, ka Budenbroku dzimtas stāstam pamatā ir diezgan daudz no Mannu dzimtas, kura laikam gan arī deviņpadsmitā gadsimta beigās piedzīvoja savu norietu. Ieguldītais darba apjoms grāmatas tapšanā un, domājams, visādās izpētēs - ļoti vērienīgs. Emocionāli spēcīgākā epizode, par kuru Manns arī saņēma daudz uzslavu - konsula Žana Budenbroka atraitnes nāves aina (kā viss šajā grāmatā - diezgan plaši izvērsta).
Nē, nav tā, ka tagad es būtu gatavs pievērsties citām ģimenes sāgām, piemēram, "Forsaitu teikai", bet esmu gatavs atzīt, ka lai arī "Budenbroku" forma man joprojām šķiet pārāk vērienīga un grandioza, ka tā ir laba un vērtīga lasāmviela. Vienlaikus - Manna vēlākie darbi man tāpat šķiet nozīmīgāki par šo, lai arī tieši "Budenbroki" kļuva par galveno iemeslu, kālab viņš saņēma Nobela prēmiju.
Ar ko tieši mani šī grāmata bija tik ilgus gadus biedējusi? Ar divām lietām - tēmu un apjomu. Galīgi nav tā, ka es sevišķi jūsmotu par ģimenes sāgām. Pat tādas mazāk tradicionāla formāta grāmatas kā "Simts vientulības gadi" mani ne pārmērīgi uzrunā, kur nu vēl stāsts par to, kā bagāta un sena dzimta vairāku paaudžu garumā iet uz galu. Un vēl jo vairāk galīgi nav tā, ka es būtu liela formāta grāmatu cienītājs. Varētu padomāt, ka tik intensīvam lasītājam kā man tieši apjomos lielas grāmatas būtu vistuvākās, taču realitāte ir gluži otrāda - vislabprātāk es lasu kompaktus darbus, izņemot ja grāmatas autors ir mani iepriekš jau spējis savaldzināt un tagad viņam, kā teikt, atļauju visu. Tomass Manns nav īsti tas gadījums, kam es tik ļoti uzticētos, lai uzreiz mestos iekšā tūkstoš lappušu grāmatā, taču viņš vismaz mani ir spējis pārliecināt par to, ka viņa proza ir augstvērtīga, un tā es arī nonācu pie konkrētās grāmatas lasīšanas.
Budenbroki, kā jau ģimenes sāgai, vēsta par dzimtas vēsturi vairākās paaudzēs. Formāli tās te ir četras, taču patiesībā pirmā un pēdējā drīzāk būtu uzskatāmas par ievadu un nobeigumu, kamēr īstais stāsta kodols aptver divas vidējās. Tātad, Budenbroki ir kādā vārdā nesauktā pilsētā (ne pārāk tālu no Hamburgas, cik var saprast) mītoša tirgotāju dzimta, kuras sākotnējais patriarhs Johans Budenbroks ir sekmīgākais tās pārstāvis, kas biznesā stingri seko principiem un nav tendēts iziet uz kompromisiem. Viņam ir divi dēli. Vecāko no tiem viņš nekad nav sevišķi mīlējis, jo dēla dzimšana viņam atņēma īsto mūža mīlestību - pirmo sievu. Otrais dēls - atkal jau Johans, taču lielākoties saukts par Žanu, tikām ir īstais un vienīgais Budenbroku firmas mantinieks. Jā, vēl ir arī meita, bet tās jau ir tikai izmaksu pozīcija ģimenes budžetā lielākoties. Žanam un viņa sievai tikām ir četri bērni (jaunākā meita gan piedzimst jau grāmatas gaitā, un tāpat ilgi nenodzīvo), viens no dēliem - Tomass - kļūst par tēva lietu turpinātāju un sākotnēji paceļ nīkuļot sākušo firmu augšup, bet pēc tam - ļauj tai kopā ar dzimtu grimt zemāk. Tāpat nozīmīgs tēls ir Žana meita Antonija jeb Tonija, kuras neveiksmes laulībās pamatīgi piestrādā pie dzimtas nelaimēm.
Jau tagad man šķiet, ka daudz par daudz esmu rakstījis par šīs grāmatas sižetu, liekot domāt, ka Manns bija uzrakstījis ziepju operu. Tā, protams, nebūtu gluži tiesa, un patiesībā tieši sižets galīgi nav svarīgākais, kā dēļ man šī grāmata šķita interesanta. Svarīgs apstāklis ir, kad Tomass Manns to uzrakstīja. "Budenbroku" tapšanas laikā Manns pats vēl galīgi nebija vācu literatūras patriarhs - viņam bija 26 gadi un pieredze tikai stāstu rakstīšanā, bet te viņš uzņēmās kaut ko tik izcili vērienīgu, un lielākoties rakstīja par daudz par sevi vecākiem cilvēkiem. Faktiski vienīgais tēls, kura aprakstos tā pa īstam Manns varēja izmantot personīgo pieredzi, ir jaunākais Johans (Hanno) Budenbroks, kura skolas gaitu aprakstā domājams kaut ko Manns varēja ielikt arī no sevis paša. Vispār jau tā tiek apgalvots, ka Budenbroku dzimtas stāstam pamatā ir diezgan daudz no Mannu dzimtas, kura laikam gan arī deviņpadsmitā gadsimta beigās piedzīvoja savu norietu. Ieguldītais darba apjoms grāmatas tapšanā un, domājams, visādās izpētēs - ļoti vērienīgs. Emocionāli spēcīgākā epizode, par kuru Manns arī saņēma daudz uzslavu - konsula Žana Budenbroka atraitnes nāves aina (kā viss šajā grāmatā - diezgan plaši izvērsta).
Nē, nav tā, ka tagad es būtu gatavs pievērsties citām ģimenes sāgām, piemēram, "Forsaitu teikai", bet esmu gatavs atzīt, ka lai arī "Budenbroku" forma man joprojām šķiet pārāk vērienīga un grandioza, ka tā ir laba un vērtīga lasāmviela. Vienlaikus - Manna vēlākie darbi man tāpat šķiet nozīmīgāki par šo, lai arī tieši "Budenbroki" kļuva par galveno iemeslu, kālab viņš saņēma Nobela prēmiju.
2019-06-13
comments powered by Disqus