Der Tod in Venedig
Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.
Gustavs fon Ašenbahs ir rakstnieks vecumā pāri 50 gadiem, kas dodas atvaļinājumā uz Venēciju, lai pārvarētu savu rakstniecības krīzi. Tur viņš viesnīcā pie galda ievēro kādu poļu atpūtnieku ģimeni, no kuras patiesībā viņu ieinteresē tikai viens pārstāvis - 14 gadus vecs zēns, kurā fon Ašenbahs neapšaubāmi iemīlas. Līdz ar to varētu teikt, ka šis ir romāns par pedofīlijas tēmu, paust savu sašutumu par morālo pagrimumu Vācijā pirms simts gadiem un aicināt sadedzināt visus saglabājušos grāmatas eksemplārus. Tomēr vērts atzīmēt, ka Manns nebija Nabokovs, līdz ar to šī grāmata tā tiešā veidā nevienu tabū nepārkāpj - fon Ašenbahs zēnu Tacio mīl no attāluma un pat oficiāli neiepazīstas ne ar zēnu, ne ar viņa ģimeni. Viņš vienkārši neizlaiž jaunieti no acīm (izņemot, kad nākas) un pastāvīgi apbrīno viņa skaistumu.
Vienlaikus Venēcijā plosās holēra, par ko gan fon Ašenbahs uzzina tikai pakāpeniski, bet poļu ģimene neuzzina nemaz, jo rakstnieks apzinās, ka tikko viņš šiem atklās šo informāciju, tā Tacio no viņa dzīves pazudīs uz neatgriešanos, un ir diezgan nopietns pamats pieņemt, ka šī grāmata varētu beigties ar Nāvi Venēcijā.
Skaidrs, ka man pagāja garām nesaprastas daudzās atsauces uz antīko literatūru, ar kurām šī grāmata esot pārbagāta un līdz ar to e to lasīju tādā kā proletāriešu līmenī - uztverot vien tiešo saturu, bet ne dziļāko domu, taču nevar jau visi būt racēji. Interesanti, ka Wikipedia atsaucās uz kādu kanādiešu literatūrzinātnieku vārdā Modris Ekšteins, kurš esot saskatījis paralelesstarp Gustavu fon Ašenbahu un krievu baleta horeogrāfu Sergeju Djagiļevu (homoseksuāls, dzīvojis un miris Venēcijas tuvumā, tiesa - no diabēta). Kopumā - vērtīga literatūras klasika, vēl viens ķeksītis izpildīts.
Gustavs fon Ašenbahs ir rakstnieks vecumā pāri 50 gadiem, kas dodas atvaļinājumā uz Venēciju, lai pārvarētu savu rakstniecības krīzi. Tur viņš viesnīcā pie galda ievēro kādu poļu atpūtnieku ģimeni, no kuras patiesībā viņu ieinteresē tikai viens pārstāvis - 14 gadus vecs zēns, kurā fon Ašenbahs neapšaubāmi iemīlas. Līdz ar to varētu teikt, ka šis ir romāns par pedofīlijas tēmu, paust savu sašutumu par morālo pagrimumu Vācijā pirms simts gadiem un aicināt sadedzināt visus saglabājušos grāmatas eksemplārus. Tomēr vērts atzīmēt, ka Manns nebija Nabokovs, līdz ar to šī grāmata tā tiešā veidā nevienu tabū nepārkāpj - fon Ašenbahs zēnu Tacio mīl no attāluma un pat oficiāli neiepazīstas ne ar zēnu, ne ar viņa ģimeni. Viņš vienkārši neizlaiž jaunieti no acīm (izņemot, kad nākas) un pastāvīgi apbrīno viņa skaistumu.
Vienlaikus Venēcijā plosās holēra, par ko gan fon Ašenbahs uzzina tikai pakāpeniski, bet poļu ģimene neuzzina nemaz, jo rakstnieks apzinās, ka tikko viņš šiem atklās šo informāciju, tā Tacio no viņa dzīves pazudīs uz neatgriešanos, un ir diezgan nopietns pamats pieņemt, ka šī grāmata varētu beigties ar Nāvi Venēcijā.
Skaidrs, ka man pagāja garām nesaprastas daudzās atsauces uz antīko literatūru, ar kurām šī grāmata esot pārbagāta un līdz ar to e to lasīju tādā kā proletāriešu līmenī - uztverot vien tiešo saturu, bet ne dziļāko domu, taču nevar jau visi būt racēji. Interesanti, ka Wikipedia atsaucās uz kādu kanādiešu literatūrzinātnieku vārdā Modris Ekšteins, kurš esot saskatījis paralelesstarp Gustavu fon Ašenbahu un krievu baleta horeogrāfu Sergeju Djagiļevu (homoseksuāls, dzīvojis un miris Venēcijas tuvumā, tiesa - no diabēta). Kopumā - vērtīga literatūras klasika, vēl viens ķeksītis izpildīts.
2015-01-15
comments powered by Disqus