Königliche Hoheit

Mana pazīšanās ar Tomasa Manna daiļradi noteikti varētu būt dziļāka, taču šī vācu literatūras klasiķa kontekstā viens apstāklis mani tipiski satrauc - viņa romāniem ir raksturīgs būt ļoti apjomīgiem, un mani nevar saukt par lielu blāķu cienītāju (ok, protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir tā, ka man ir jāmīl autora daiļrade, pirms ķeros pie viņa vērienīgākiem darbiem), līdz ar to, piemēram, Budenbrokiem nekad pat neesmu mēģinājis tuvoties.

"Karaliskā augstība" nav pats slavenākais viņa romāns, un patiesībā manā virtuālajā grāmatu plauktā tas nonāca relatīvi nejauši - gribēju kaut ko apskatīties no brīvi pieejamā Gutenberg.org materiāla vācu valodā, un apstājos pie šīs grāmatas, sevišķi neaizdomādamies par to, vai tā ir vai nav gana ievērojama, lai tai veltītu savu uzmanību. Vienā ziņā var teikt, ka manas aizdomas apstiprinājās - grāmata ir visai apjomīga (Amazon to vērtē uz 368 lappusēm, Kindle gadījumā tik precīzi nejūti). Nevarētu teikt, kā lasījās super smagi, bet par atpūtu to arī nenosauktu.

Stāsts risinās kādā iedomātā Vācijas pavalstī divdesmitā gadsimta sākumā, laikā pirms Pirmā Pasaules kara. Romāna galvenais varonis ir šīs valstiņas princis, kuram ir iedzimts fizisks defekts - kleina kreisā roka, kas no vienas puses varētu viņam traucēt, bet vienlaikus padara viņu par potenciālu šīs valstiņas populāra pareģojuma objektu - ka valsts piedzīvošot uzplaukumu, kad tajā valdīs cilvēks ar vienu roku. Mūža ievada daļu jaunais princis pavada pēc labākajiem aristokrātijas paraugiem - viss, ko viņš dara, primāri ir paredzēts kā ārišķība un tam nav nekādas īstas jēgas. Viņš mācās īpašā skolā ar smalku ģimeņu atvasēm, kur nav īsti paredzēts kaut ko iemācīties. Viņš kļūst par kareivi, bet arī tas, protams, primāri ir ārišķība un nekādas reālas militārās puses viņa militārajai karjerai nav. Un viņa pamata funkcijas ir reprezentatīvas. Tas viss risinās apstākļos, kad pati valstiņa ir totāli izputējusi - kā zemākā, tā augstākā līmenī - naudas nav ne vien zemniekiem, bet arī galmam, pilis pamazām brūk, un nav arī nekādu sakarīgu perspektīvu, kā viss varētu mainīties uz labo pusi.

Taču notiek kaut kas līdzīgs brīnumam - uz šo valstiņu izlemj pārcelties kāds superbagāts daļēji vācu izcelsmes uzņēmējs, kuram ir nieru problēmas un kuram kaut kādā mērā palīdz šajā valstiņā atrodamie ārstnieciskie ūdeņi. Bagātais vīrs gan nav nekāds patīkamais personāžs, taču viņš daudz naudas ziedo labdarībai un, kas ir īpaši būtiski - viņam kopumā ir teju neierobežots līdzekļu daudzums. Un šī bagātnieka meitā ieskatās jaunais princis, viņai ieskatīšanai kļūstot arvien nopietnākai pēc tam, kad tētuks nopircis vienu no prinča pilīm. Meitai gan nepatīk jaunā cilvēka dzīves falšums, bet pamazām viņam izdodas viņu pārliecināt, ka arī viņā ir kaut kas cilvēcīgs, un tas tad arī nes valstiņai solīto zelta laikmetu (potenciāli).

Cik izdevies saprast, ar šo romānu arī pats Manns vēlāk sevišķi nelepojās - un var saprast, kālab tā. Šī darba pastāvēšanas jēga man līdz galam skaidra nekļuva, pārāk daudz tajā manās acīs ir no pasakas, pārāk maz - no reālās dzīves (lai gan dzīve valstiņā ir attēlota gana reālistiski), varoņi sevišķi nepārliecina un tā laika lasītājiem droši vien visvairāk simpatizēja tas, ka galvenā varoņa kaite - kleinā roka - piemita arī Ķeizaram Vilhelmam II, līdz ar to tā bija diezgan poulāra vaina tolaik. Bet romāns kā patstāvīgs un lasāms teksts man šķita diezgan viduvējs, noteikti, ne kaut kas tāds, kas liktu vairāk satuvināties ar Manna daiļradi.
2018-11-27
7.0
comments powered by Disqus