Hunt for Paradise

Paradīzes meklējumos ir pirmā grāmata, ko uzrakstīja Tūrs Heijerdāls - tolaik vēl pavisam jauns vīrietis, par kuru pat dzimtajā Norvēģijā droši vien bija dzirdējis retais. Viņa atstāstījums par piedzīvojumiem Fatu Hivā dienasgaismu Norvēģijā piedzīvoja 1938. gadā, taču Otrais Pasaules karš apturēja plānus par tā tulkojumiem, tad Heijerdālu pasaulslavenu padarīja "Kon-Tiki" ekspedīcija, bet "Paradīzes meklējumos" tulkojums vairs nešķita vietā (ieskaitot to, ka Heijerdāls sen bija šķīries no savas pirmās sievas - ceļabiedrenes Fatu Hivā, faktiski jau tas bija viņu kāzu ceļojums), un rezultātā 1974. gadā Heijerdāls uzrakstīja pilnīgi jaunu tekstu par šo pieredzi. Taču tas, ko lasīju es, bija "oriģinālais apraksts", jo ne pārāk skaidru iemeslu dēļ sešdesmito gadu sākumā Heijerdāls bija atļāvis savu sākotnējo aprakstu iztulkot krievu valodā.

No grāmatas satura tā īsti saprast, cik tieši daudz laika Tūrs un Līva pavadīja Franču Polinēzijā, nav iespējams. Tās noteikti nebija dažas nedēļas un tie nebija arī vairāki gadi, pieredzētā daudzums un reizēm uzpeldošā hronoloģija liek domāt, par laika posmu starp pusgadu un pusotru gadu (kas, protams, galīgi nav maz). Ideja sākotnēji bija tāda, ka viņi meklēja kādu vietu, ko varētu uzskatīt par Paradīzi zemes virsū, lai tur dzīvotu saskaņā ar dabu prom no civilizācijas un tās labumiem un sliktumiem. Ja tev 21. gadsimta otrajā dekādē šķiet, ka mūsdienās visas skaistākās zemes ir sagandējis tūrisms un agrāk zāle bija zaļāka, bet iezemieši - mežonīgāki, tad Heijerdāls par precīzi to pašu sūdzējās jau pirms 80 gadiem, un tālab viena no mazāk apdzīvotajām Franču Polinēzijas salām viņam šķita teju vai viena no pēdējām civilizācijas nesagandētajām vietām. Tas ir - pirms viņš tur nonāca.

Īsais secinājums no šīs grāmatas: paradīzes meklējumi ir veltīgi, viss jau ir sagandēts. Taču patiesībā gluži tik vienkārši tas viss nebija - viņiem bija arī daudz pozitīvās pieredzes gan attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem, gan vēstures artefaktu meklējumiem, gan dzīvojot dabā. Protams, komplektā ar to arī visādas problēmas - galvenokārt ar veselību, bet reizēm arī ar cilvēkiem. Trakākais, kas tur bija - ka daudzas reģiona salas eiropieši padarīja dzīvošanai nederīgas pilnīgi idiotiskā veidā - iezemiešiem izmirstot, eiropiešu ievazātu slimību dēļ, bet tā vietā paliekot lielam daudzumam ievestu mājlopu, kuriem pārtopot par savvaļas zvēriem apstākļos bez plēsējiem, cūkas un aitas gluži vienkārši apēdušas visus zaļumus uz salas un pēc tam pašas apsprāgušas badā. Kā jau vienmēr - iejaukšanās vietējā ekosistēmā nav laba doma.

Apraksts ir visnotaļ interesants, lai gan tajos laikos Heijerdāls, protams, bija jaunības maksimālisma un naivuma pilns (savā ziņā bērnu sevī viņš nekad nepazaudēja, bet šajā laikā viņš tiešām ticēja pārāk daudz kam). Pret daudziem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem no viņa puses jūtamas īstas simpātijas, bet ir arī viens negatīvais tēls - franču katoļu priesteris, kurš (atbilstoši Heijerdālam) baigās, ka protestanti Tūrs un Līva atvils viņam ticīgos. Šis aspekts varētu būt bijis par labu grāmatas izdošanai PSRS, lai gsn vienlaikus par protestantu mācītāju Heijerdāls izsakās visnotaļ pozitīvi, līdz ar to viss nav tik vienkārši. Kā lai arī nebūtu, grāmata visnotaļ saistoša - noteikti ne labākais, ko Heijerdāls uzrakstījis, bet vienlaikus ir arī patīkami lasīt tāda jauna un pieredzes nesamaitāta cilvēka skatījumu uz zaudēto paradīzi.
2019-05-22
8.0
comments powered by Disqus