Kazhes pierakstu burtnīca

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.

Filmas stāstu patiešām "iegriež" trīs plakāti aiz Ebingas robežām - uz sānceļa, kas ved uz pilsētu, pusmūža šķirtene Mildreda Heiza (Frānsisa Makdormanda) rezervē trīs piemirstu reklāmas plakātu laukumus, lai uz tiem uzstādītu sekojošus tekstus (lasot nepareizā secībā): "Kā tas nākas, policijas priekšniek Viloubij?"; "Seši mēneši, un neviena aresta"; "Izvarota mirstot". Kā to itin ātri var saprast, runa ir par Mildredas meitas nāvi, kuras izmeklēšana nav beigusies rezultatīvi, un māte izlemj papildu motivēt policiju.

Taču, protams, kā to var gaidīt no filmas, kurai scenāriju rakstījis Makdona, nekas nav tik vienkārši, kā sākumā varētu likties. Policijas priekšnieks Viloubijs (Vudijs Harelsons) nav atrisinājis lietu un tagad Mildreda viņu padara par vaininieku? Toties viņam ir vēzis vēlīnā stadijā un nav atlicis daudz ko dzīvot. Un viņam ar Mildredu patiesībā ir ļoti labas attiecības. Viņa padotais Diksons (Sems Rokvels) ir rasists ar noslieci uz vardarbību? Bet vai tas ir viss, kas viņš ir? Teju katram filmas varonim apakšā ir vēl kāds slānis, par kuru tu sākotnēji nenojaut. Ok, ir viens izņēmums - Frānsisas šķirtā vīra jaunā draudzene Penelope patiešām ir tieši tik dumja, cik viņa sākumā šķiet.

Es laikam gan neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka filma ir "dziļa" vai "pārdomas raisoša". Par spīti savam nebūt ne priecīgajam saturam, kā jau Makdonas filmai pienākas, tā ir gana asa un asprātīga. Un pietiekami gudra, lai nenogrimtu klišejās. Neviens tās varonis nav saucams par fenomenāli labu cilvēku, bet ikvienam no viņiem (ok, izņemot to čali, kuru apciemo filmas beigās) ir sava deva cilvēcības, un tu spēj viņiem just līdzi. Ne vienmēr, ne katrā situācijā - bet spēj, un laikam pat spēj viņiem piedot. Ko es šajā situācijā varu teikt? Holivuda nespēj sabojāt Martinu Makdonu. Īsti neticu, ka filma tiks pie Oskara kā gada filma, bet vismaz scenārija balvu viņam noteikti pieklātos saņemt!