Three Comrades
Nevaru saprast, kālab tas tā ir, bet vienīgā kaut cik autentiskā ekranizācija, ko piedzīvojuši Remarka "Trīs draugi", tapa Amerikā 1938. gadā. Ir vēl vairākas "inspired by" filmas, kur varoņi pārnesti uz citu laikmetu un vidi, taču šī ir tā filma, kuru tev vajadzētu skatīties, lai kaut cik tuvu varētu iztēloties "kā tas bija".
Lai arī filmā bija iesaistīti patiešām izcili sava laikmeta meistari: divkārt oskarotais režisors Frenks Borzeigi, scenāriju rakstīja Frānsiss Skots Ficdžeralds, kā arī plejāde ar visai cienījamiem aktieriem, pirms skatīties šo filmu, ir jāņem vērā viens ļoti būtisks apstāklis. Tā tapa Heisa koda pirmajos gados, kad tikumība Holivudā (uz ekrāna, ne jau reālajā dzīvē) sita teju tikpat augstu vilni kā padomju kinematogrāfā. Šī cenzūras klātbūtne ievieš savdabīgas korekcijas stāstā, cita starpā liekot Lokampam (kurš te pārdēvēts no Roberta par Ēriku, droši vien lai nejuktu ar viņu atveidojošo Robertu Teiloru) un Patrīcijai apprecēties (jo kādas gan var būt attiecības starp vīrieti un sievieti ārpus laulības). Tikām grāmatā viens no, manuprāt, atslēgas elementiem Patrīcijas tēlā ir tas, ka viņa nemitīgi apzinās savu mirstību un tāpēc jau sākotnēji tik viegli ielaižas attiecībās ar Robertu - viņai vajag dzīvot šodienai, jo nav teikts, ka rītdiena būs. Lieki teikt, ka Roberta draudzenes prostitūtas un viņu dažādie drūmie likteņi arī paliek ārpus filmas robežām.
Nezinu, vai tur būtu vainojama tikai cenzūra, bet filmas varoņi ir padevušies daudz prastāki nekā viņu grāmatas ekvivalenti, bez tās sāpes, kura caurauž Remarka varoņus. Varbūt pie vainas ir tas, ka Ficdžeralds, atšķirībā no Remarka, tikai bija vēlējies nokļūt Rietumu frontē, nevis tajā reāli bijis, līdz ar to varoņu rētas viņam bija svešas. Filmas ievadā ir Remarka darbā neatrodama aina, kur Lokamps, Lencs un Kesters atzīmē kara beigas (ja nu kas - vācieši kapitulēja), bet ar to faktiski viņiem karš ir noslēdzies un aizmirstams, kā tas, protams, nebija Remarka varoņiem. Neizprotami ir arī tas, kāpēc filmas darbība ir pārnesta uz 1920. gadu, raksturojot pilnīgi citu krīzi nekā grāmatā (tur nāk klāt vēl virkne dažādu problēmu šīs aplamās hronoloģijas dēļ).
Iespējams, ja filmu vērtē kā neatkarīgu darbu, viss nav gluži tik slikti. Margareta Salavana kā Patrīcija ir ļoti pārliecinoša (ne velti viņa par šo lomu bija nominēta Oskaram). Aptuveni pirmā filmas trešdaļa ir noskaņas ziņā laba, filmā ir daudz gana autentisku un trāpīgu Remarka dialogu. Tai vismaz nav nepamatoti pielīmētu laimīgu beigu. Jā, tie nav Remarka "Trīs draugi" un jā - filma nav tas pats labākais trīsdesmito gadu Holivudas paraugs, bet arī ne tas sliktākais. Vienlaikus - ja tev jāizvēlas starp filmu un grāmatu, šeit nav divu domu - grāmata ir pilnīgi citas kvalitātes darbs.
Lai arī filmā bija iesaistīti patiešām izcili sava laikmeta meistari: divkārt oskarotais režisors Frenks Borzeigi, scenāriju rakstīja Frānsiss Skots Ficdžeralds, kā arī plejāde ar visai cienījamiem aktieriem, pirms skatīties šo filmu, ir jāņem vērā viens ļoti būtisks apstāklis. Tā tapa Heisa koda pirmajos gados, kad tikumība Holivudā (uz ekrāna, ne jau reālajā dzīvē) sita teju tikpat augstu vilni kā padomju kinematogrāfā. Šī cenzūras klātbūtne ievieš savdabīgas korekcijas stāstā, cita starpā liekot Lokampam (kurš te pārdēvēts no Roberta par Ēriku, droši vien lai nejuktu ar viņu atveidojošo Robertu Teiloru) un Patrīcijai apprecēties (jo kādas gan var būt attiecības starp vīrieti un sievieti ārpus laulības). Tikām grāmatā viens no, manuprāt, atslēgas elementiem Patrīcijas tēlā ir tas, ka viņa nemitīgi apzinās savu mirstību un tāpēc jau sākotnēji tik viegli ielaižas attiecībās ar Robertu - viņai vajag dzīvot šodienai, jo nav teikts, ka rītdiena būs. Lieki teikt, ka Roberta draudzenes prostitūtas un viņu dažādie drūmie likteņi arī paliek ārpus filmas robežām.
Nezinu, vai tur būtu vainojama tikai cenzūra, bet filmas varoņi ir padevušies daudz prastāki nekā viņu grāmatas ekvivalenti, bez tās sāpes, kura caurauž Remarka varoņus. Varbūt pie vainas ir tas, ka Ficdžeralds, atšķirībā no Remarka, tikai bija vēlējies nokļūt Rietumu frontē, nevis tajā reāli bijis, līdz ar to varoņu rētas viņam bija svešas. Filmas ievadā ir Remarka darbā neatrodama aina, kur Lokamps, Lencs un Kesters atzīmē kara beigas (ja nu kas - vācieši kapitulēja), bet ar to faktiski viņiem karš ir noslēdzies un aizmirstams, kā tas, protams, nebija Remarka varoņiem. Neizprotami ir arī tas, kāpēc filmas darbība ir pārnesta uz 1920. gadu, raksturojot pilnīgi citu krīzi nekā grāmatā (tur nāk klāt vēl virkne dažādu problēmu šīs aplamās hronoloģijas dēļ).
Iespējams, ja filmu vērtē kā neatkarīgu darbu, viss nav gluži tik slikti. Margareta Salavana kā Patrīcija ir ļoti pārliecinoša (ne velti viņa par šo lomu bija nominēta Oskaram). Aptuveni pirmā filmas trešdaļa ir noskaņas ziņā laba, filmā ir daudz gana autentisku un trāpīgu Remarka dialogu. Tai vismaz nav nepamatoti pielīmētu laimīgu beigu. Jā, tie nav Remarka "Trīs draugi" un jā - filma nav tas pats labākais trīsdesmito gadu Holivudas paraugs, bet arī ne tas sliktākais. Vienlaikus - ja tev jāizvēlas starp filmu un grāmatu, šeit nav divu domu - grāmata ir pilnīgi citas kvalitātes darbs.
2021-08-08
comments powered by Disqus