Die Hungrigen und die Satten

Timurs Vermešs pietiekamu popularitāti izpelnījās arī Latvijā ar savu grāmatu "Viņš ir atkal klāt", kurā aprakstīta Ādolfa Hitlera negaidīta atmošanās mūsdienu Berlīnē un viņa komiskiem starpgadījumiem pilnais un grāmatas garumā arvien biedējošākais ceļš atpakaļ uz slavas un ietekmes virsotni. "Izsalkušie un pārtikušie", viņa otrais romāns "Badīgie un sātie" (vai arī "Izsalkušie un paēdušie" - kamēr tas nav piedzīvojis tulkojumu latviešu valodā, nezinu, kā tieši to sauktu) ir savā ziņā Hitlera stāstam ļoti radniecīgs (vienlaikus - par kopiju to nekādi nenosauksi), un vismaz viens personāžs ir pārceļojis no pirmā romāna uz otro - šajā reizē Joahims Sensenbrinks ir komerctelevīzijas MyTV realitātes šova "Eņģelis postā" ar Nadehi Hākenbušu radītājs.

Stāsts ir par to, kā šī pati Hākenbuša - ne pārāk saprātīga mediju personība - tiek nosūtīta filmēt raidījumu ciklu uz milzīgu bēgļu nometni Āfrikā, kurā jau gadiem mīt pāri par miljonu cilvēku, bez jebkādām perspektīvām tikt uz viņu sapņu zemi Vāciju. Sākotnēji viss norit pēc debilu TV šovu standartiem - Hākenbuša rīko modeļu konkursu bēgļu meitenēm, filmē aizkustinošus sižetus un tā tālāk, taču viss sāk kļūt sarežģītāk, kad viņai izveidojas attiecības ar studijas izvēlēto ekrāna partneri un asistentu no bēgļu vidus, un šim čalim rodas doma, kādā veidā viņš tomēr varētu tikt uz Vāciju (tā kā Nadehe viņu pati līdzi nekur aizvest nevarētu). Un tā sākas 150'000 cilvēku gājiens ar kājām pāri visai Āfrikai ar mērķi sasniegt Vāciju. MyTV to visu filmē, reitingi kāpj kosmosā, sponsori un reklāmdevēji stāv rindā, bet Vācijas valdība risina jautājumu - ko darīt, ja viņi tiešām sasniegs mūsu robežu?

Tāds, lūk, ir šis stāsts. Sev raksturīgā manierē Vermešs caur jokiem uzdod ļoti smagus jautājumus, vēro un kritizē mūsdienu realitāti. Romāna vēstījums ir ir hronoloģiski lineārs, bet centrālos tēlus variējošs, reizēm iestarpinot arī kādu publikāciju presē par visu notiekošo (viņa spēja imitēt kaitinošus vācu lifestyle stila preses izdevumus ir ļoti augsta, bet tas nemazina manu aizkaitinājuma pakāpi, šādus tekstus lasot). Zināmā mērā grāmata cieš no tā, par ko kādā brīdī žēlojas arī mediju pārstāvji pašā grāmatā - ka lielu tās daļu nekas vērā ņemams nenotiek. Bēgļi soļo, soļo un turpina soļot. Kā es to bieži dažādām grāmatām pārmetu, šis romāns varētu būt labāks, ja tas tiktu mazliet saīsināts. Beigu daļa gan atkal ir dramatiski spēcīga, bet vidus posmā nudien šo to varēja arī izlaist.

Ņemot vērā to, kādi ir Vermeša gala secinājumi, nojaušu, ka šī grāmata galīgi neietu pie sirds nacionālkonservatīvi noskaņotajai Latvijas sabiedrības daļai, lai arī gana daudz te aprakstītā un pati problēmas aktualizācija tieši šiem cilvēkiem varbūt arī šķistu pat aktuālāka kā personīgi man (un viņiem arī labāk varētu patikt tas, kā Vermešs noslēdz konkrēto "pārgājienu"). Principā es teiktu - grāmatu ir vērts izlasīt, lai arī tā ne tuvu nav ideāla.
2022-01-08
7.5
comments powered by Disqus