Kazhes pierakstu burtnīca

Tizlenes ir viena no tām pašmāju filmām, par kurām, atbilstoši maniem novērojumiem, raksta vai nu labo vai neko. Salasījies daudz labā, iespējams, es no filmas gaidīju kaut ko tādu, ko tā man nesniedza, tāpēc varbūt pareizāk būtu bijis rakstīt neko, taču tas jau nebūtu es, ja palaistu garām iespēju par kaut ko pasūdzēties. Jāatzīmē, ka apjūsmošanas ziņā filmas tuvākais ekvivalents ir "Kriminālās ekselences fonds" - arī visnotaļ stilīga filma, par kuru viss Internets kūsāja tādā sajūsmā, ka tai bija grūti vismaz daļēji nekļūt par vilšanos manās acīs - jo kad tu esi sagatavots savas dzīves izcilākajai maltītei, vienkārši garšīgs ēdiens tevi īsti nespēs iepriecināt. Turklāt atšķirībā no KEF, "Tizlenes" ir spējušas iepriecināt ne tikai skatītāju parasto, bet arī kino ekspertus - ne jau velti filma tikusi pie 10 Lielā Kristapa nominācijām.

Lieki teikt, ka man jāsāk ar atrunu, ka vispār jau es neesmu tiesīgs par šo filmu izteikties no viedokļa cik labi tā un tās varoņu pasaule (skolas dzīve uz tūkstošgades robežas) saskan vai nesaskan ar to laiku un tā laika realitāti, jo bez mazākās kauna sajūtas varu teikt, ka es tolaik nebiju tizlene. Proti, biju tizlenis, un tā ir pavisam cita lieta, ne obligāti labāka, bet pilnīgi noteikti cita. Piemēram, apņemšanās ar jaunu gadu sākt jaunu dzīvi un kļūt par populārāko čali skolā man ir pilnīgi sveša tēma. Visādas dīvainas Jaunā gada apņemšanās manā dzīvē ienāca daudzus gadus pēc skolas beigšanas, tobrīd šādā kategoriskā veidā nedomāju. Protams, kaut kādas (reālistiski vērtējot - pilnīgi stulbas) fantāzijas par to, kā tu varētu pārsteigt ar kādu līdz šim slēptu savas personības pusi, lai apkārtējie teiktu: "Wow! To no šī tizleņa es negaidīju" manī noteikti bija, un pamatskolas pēdējos gados, kā arī vismaz pirmajā vidusskolas šo to darīju tālab, lai nebūtu pārmērīgs baltais zvirbulis, taču man šķiet, ka uz to nebija tik liela fiksēšanās.

"Tizlenes" ir pilnmetrāžas kino debija režisorei Martai Elīnai Martinsonei, kura iepriekš iestudējusi izrādes teātrī (vienīgā manis redzētā - "Benzīnvīrs" DDT - mani sevišķi nepārliecināja), kā arī rakstījusi scenārijus filmām (gan "1906", gan "Blakus" esmu redzējis, abām pēcāk veltīju pozitīvus vārdus). Neko no Martinsones darbiem īsfilmu pasaulē redzējis neesmu, bet tas varbūt arī nav tik svarīgi - pilnmetrāžas filma tomēr ir patstāvīgs darbs, kura novērtēšanai ne obligāti ir nepieciešams maksimāli plašs konteksts.

Filmas darbība risinās 1999./2000. gados. Sarmīte, Sveta un Katrīna mācās devītajā klasē kādā pavisam parastā Rīgas skolā un ne tuvu nav klases stilīgākās meitenes, taču vismaz Sarmīte ar to galīgi nav apmierināta un pastāvīgi kaļ plānus (precīzāk - fantazē) par to, kādā veidā savu sociālo stāvokli uzlabot. Kā jau pusaudzēm pieklājas, viņas visas fano par sava laikmeta stilīgāko popzvaigni Mendiju Leinu (Marija Linarte). Ceļi uz augstāku vietu sabiedriskajā hierarhijā ir divi - caur stilīgajiem un totāli stulbajiem klases čaļiem vai arī pielabinoties stilīgajai Ievai - klases lielākajai autoritātei visos iespējamajos jautājumos. Taču varonēm tik viegli viss nesanāks: Sarmīte nav gana slaida (un raksta dīvainas lugas), Sveta ir zubre un krieviete, bet Katrīna - patiesībā man nav īsti skaidrs, kur ir Katrīnas vājā vieta - vai nu draudzība ar pārējām divām meitenēm vai arī pārmērīgi radošais ģērbšanās stils.

Mana lielākā problēma ar šo filmu laikam ir tajā, ka mani galīgi neuzrunā tas, ka es atpazīstu tajā rādīto laiku. Jā, visi tie žurnālu plakāti pie sienām, tusēšana "bedrē", (lielākoties iedomātā) 2000. gada problēma, piesauktās filmas un daudz kas cits man ir ļoti labi pazīstami, bet tas pats par sevi nav nekāda vērtība, un kaut kā atbilstība Buzzfeed rakstiem pēc principa "only 90s kids will understand this" nekādu papildu vērtību filmai nedod. Un otra lielākā problēma - filmas pirmais cēliens ir sižetiski ļoti plāns, līdz ar to tieši tās ārējās izpausmes ir galvenais, kam vajadzētu saistīt skatītāju, bet, kā jau teikts, tieši tas mani saistīt nespēja. Pozitīvi - vismaz sākot ar vidu filma kļūst skatāmāka, un kopiespaids skatīšanās laikā pamazām uzlabojas.

Kas man filmā patika? Brīžiem - ļoti pārspīlētais kičs, uzspēlētie kultūrcitāti (ieskaitot atsauci uz Grease ar dziesmu "Vissliktākā", kuru sacerējis Edgars Šubrovskis). Ceturtās sienas uzlaušanas ainas, kad Guna Zariņa kā galvenās varones māte taisnojas, ka tā gluži nebija. Crossover aina ar metālistiem no "Jelgava '94", kuri "Tizleņu" varoņus izdzen no Bedres (es gan uzskatu, ka pati tikšanās aina būtu varējusi būt īsāka, reāli ar 10 sekundēm, kurās redzams Nāve, būtu pieticis, lai izraisītu lielākos smieklus tajos skatītājos, kas ir redzējuši Jelgavu). Ģirts Krūmiņš kā dzeju lasošs fizkultūras skolotājs. Atmiņā nepalikušie klasesbiedri, kurus aizstāj dzīvnieku izbāžņi. Principā - lielākā daļa filmas mūzikas. Filmas centīgā izvairīšanās no precīziem nosaukumiem un zīmoliem ("Dārgāks veikals", "Lētais šampanietis", "Skola" utt). Vārds "goveklis". Saliekot kopā, var redzēt, ka foršu detaļu filmā ir itin daudz, bet neesmu gatavs pašu filmu kā vienotu mākslas darbu saukt par šedevru. Protams, jāatkārto, ka filma ir paredzēta drīzāk Marinai un nevis man, tomēr Marinas sajūsma par filmu bija vēl mazāka par manējo, lai arī viņa tajā patiešām saskatīja vairāk sev pazīstamas pieredzes.