Kamils, kurš skatās ar rokām
"Kamilu, kurš skatās ar rokām" paņēmām no bibliotēkas, jo šī grāmata iekļauta bērnu žūrijas darbu sarakstā, mazliet gan lielākam vecumam nekā Estere, bet ne tik tālu, lai viņa nevarētu šo grāmatu klausīties. Patiesībā sākotnēji viņa gan bija noskaņota negatīvi (jo grāmatu izvēlējos es, nevis viņa), taču jau pēc pirmajām pāris nodaļām viņai grāmata ļoti iepatikās un vismaz kaut kādu daļu tās viņa lasīja arī pati (nezinu - vai to, ko biju jau lasījis priekšā vai arī nē).
Stāsts, kā jau var noprast pēc grāmatas nosaukuma, ir par neredzīgu zēnu. Kamilam ir pieci gadi, viņam ir gadu vecāka māsa, un viņš ir tāds pats bērns kā visi citi, tikai viņš neredz. Grāmatas doma ir gaužām vienkārša: parādīt mazajiem lasītājiem gan to, cik svarīgi ir būt iekļaujošiem, gan to, ka neredzīgs cilvēks automātiski nav tāds, kurš neko nevar un kuram ir jāpalīdz, piemēram, ēst zupu, kā to dara tante Helēne, kas mazajam Kamilam rīklē stumj pārāk karstu virumu, ar kuru pēcāk viņu pašu applaucē. Iespējams, autors drusku par daudz aizraujas ar to visu, ko Kamils ir spējīgs darīt - ieskaitot braukšanu ar riteni, kas tehniski varbūt arī ir iespējams, bet izklausās pēc diezgan minimāli noderīgas prasmes neredzīgam cilvēkam, un tas nu noteikti ir, ka šīs grāmatas pasaulē neredzīga puikas ikdiena ir salīdzinoši pārāk optimistiska. Un, ja grāmatā gadās kāds negatīvais personāžs, tas uzreiz tās pašas nodaļas ietvaros tiek pārmācīts. Līdz ar to es teiktu - "Kamils" pārāk tēmē uz bērnu, pārāk maz uz vecāku kā tās lasītāju, jo no vecāka skatu punkta, bišķi jau te ir par daudz saharīna un par maz skarbās dzīves realitātes (jo reāli arī redzīgam bērnam bieži vien būt nav tik viegli). Kas gan man patīk, tas ir Kamila ģimenes suņa vārds - Lupis (kurš zīmējumos šķiet drusku pārbarots).
Tad nu sanāk, ka mans verdikts ir tāds, ka šī ir grāmata, kuru labāk būs, ja bērns lasīs pats un ar vecāku to pārrunās, nevis vecāks to lasīs bērnam priekšā. Vienlaikus, tas, ko bērns no grāmatas paņems sev līdzi, visticamākais nebūs gluži tas, ko vēlējies autors (Esteres pamata secinājums tāpat ir tāds, ka viņai tā puikas ir žēl, ne vairāk). Savukārt, kā kritiski visu izvērtējošs pieaugušais, es stipri šaubos par to, kā Kamils, piemēram, zīmē to, ka viņš brauc ar velosipēdu (un vēl jo vairāk - pat izvēlēties krāsas tam, ko viņš zīmē), jo viņš taču operē ar pilnīgi citiem jēdzieniem nekā "kā tas izskatās". Protams, es jau šajā tēmā arī esmu nezinošs, bet, racionāli vērtējot, es pieņemtu, ka cilvēks, kas ir neredzīgs kopš dzimšanas, lietas attēlotu pilnīgi citādāk, nekā redzīgs (un, ja tev ir darīšana ar bērnudārznieku, arī redzīga bērna zīmējumi bieži ir tādi, ka tikai ar viņa skaidrojumu var saprast, kas šajā darbiņā domāts). Bet vismaz Esterei grāmata patika, un tas jau šajā gadījumā ir svarīgākais.
Stāsts, kā jau var noprast pēc grāmatas nosaukuma, ir par neredzīgu zēnu. Kamilam ir pieci gadi, viņam ir gadu vecāka māsa, un viņš ir tāds pats bērns kā visi citi, tikai viņš neredz. Grāmatas doma ir gaužām vienkārša: parādīt mazajiem lasītājiem gan to, cik svarīgi ir būt iekļaujošiem, gan to, ka neredzīgs cilvēks automātiski nav tāds, kurš neko nevar un kuram ir jāpalīdz, piemēram, ēst zupu, kā to dara tante Helēne, kas mazajam Kamilam rīklē stumj pārāk karstu virumu, ar kuru pēcāk viņu pašu applaucē. Iespējams, autors drusku par daudz aizraujas ar to visu, ko Kamils ir spējīgs darīt - ieskaitot braukšanu ar riteni, kas tehniski varbūt arī ir iespējams, bet izklausās pēc diezgan minimāli noderīgas prasmes neredzīgam cilvēkam, un tas nu noteikti ir, ka šīs grāmatas pasaulē neredzīga puikas ikdiena ir salīdzinoši pārāk optimistiska. Un, ja grāmatā gadās kāds negatīvais personāžs, tas uzreiz tās pašas nodaļas ietvaros tiek pārmācīts. Līdz ar to es teiktu - "Kamils" pārāk tēmē uz bērnu, pārāk maz uz vecāku kā tās lasītāju, jo no vecāka skatu punkta, bišķi jau te ir par daudz saharīna un par maz skarbās dzīves realitātes (jo reāli arī redzīgam bērnam bieži vien būt nav tik viegli). Kas gan man patīk, tas ir Kamila ģimenes suņa vārds - Lupis (kurš zīmējumos šķiet drusku pārbarots).
Tad nu sanāk, ka mans verdikts ir tāds, ka šī ir grāmata, kuru labāk būs, ja bērns lasīs pats un ar vecāku to pārrunās, nevis vecāks to lasīs bērnam priekšā. Vienlaikus, tas, ko bērns no grāmatas paņems sev līdzi, visticamākais nebūs gluži tas, ko vēlējies autors (Esteres pamata secinājums tāpat ir tāds, ka viņai tā puikas ir žēl, ne vairāk). Savukārt, kā kritiski visu izvērtējošs pieaugušais, es stipri šaubos par to, kā Kamils, piemēram, zīmē to, ka viņš brauc ar velosipēdu (un vēl jo vairāk - pat izvēlēties krāsas tam, ko viņš zīmē), jo viņš taču operē ar pilnīgi citiem jēdzieniem nekā "kā tas izskatās". Protams, es jau šajā tēmā arī esmu nezinošs, bet, racionāli vērtējot, es pieņemtu, ka cilvēks, kas ir neredzīgs kopš dzimšanas, lietas attēlotu pilnīgi citādāk, nekā redzīgs (un, ja tev ir darīšana ar bērnudārznieku, arī redzīga bērna zīmējumi bieži ir tādi, ka tikai ar viņa skaidrojumu var saprast, kas šajā darbiņā domāts). Bet vismaz Esterei grāmata patika, un tas jau šajā gadījumā ir svarīgākais.
2024-10-17
comments powered by Disqus