Saules dūriens

Kas mani izcili kaitina padomijā izdotos Rietumu autoru stāstu krājumos, ir apstāklis, ka ir grūti saprast, vai tas, kas ir nonācis tavās rokās, ir tāds tekstu apkopojums, kādu par labu esam ir atzinis pats to autors, cenzūras darbības rezultāts vai vienkārši nejauši atlasīti teksti, kuri padomju lasītājam tikuši piedāvāti kā ieskats konkrētā rakstnieka daiļradē. Par Tomasso Landolfi darbu krājumu, kas 1987. gadā PSRS nāca klajā ar nosaukumu "Saules dūriens" es ar salīdzinoši lielu pārliecību apgalvošu, ka itāļu valodā tieši šāds krājums nav sastopams. Arī apstāklis, ka krājumā iekļautos stāstus krievu mēlē ir tulkojuši divi dažādi tulkotāji, nerada ticību versijai, ka šis ir "īsts" stāstu krājums. Šajā ziņā es vispār esmu diezgan piekasīgs - galīgi neesmu sajūsmā par tādām izlasēm, kur tev nav īsti skaidrs, kādi ir bijuši to atlasīšanas kritēriji un kāda bijusi motivācija tiem, kas šīs izvēles izdarījuši. Tomēr ne par to, protams, ir runa.

Tomasso Landolfi, cik var saprast, ir bijis diezgan plaša profila rakstnieks, kura daiļrade kaut kādā mērā sakņojusies krievu klasiķī Gogolī, bet tas viss apaudzēts ar savu devu Kafkas un Borhesa. Tas, ko viņš rakstīja, nav ne īsti maģiskais reālisms, ne postmodernisms, turklāt krējumā ietvertie stāsti ir stipri daudzveidīgi, atklājot dažādas to autora daiļrades šķautnes un neļaujot saprast, kas tieši bija viņa lielākais aicinājums. Iespējams, viņu var uzskatīt par vienu no Italo Kalvino literārajiem priekštečiem - viņa stāstos daudz ir meta satura, kas nāk komplektā ar to, ka reizēm viņa varoņi ir gluži vienkārši un sadzīviski, citkārt viņš raksta par suņu civilizāciju, tad pievēršas vienkārši absurdam tīrā veidā, te atkal no nemirstīgu nemateriālu būtņu skatupunkta mēģina rast atbildi uz jautājumu "Kas ir nāve?" Vairāki krājuma stāsti ir satriecoši labi, citkārt atkal mani Landolfi tracina ar liekvārdību un skaistām frāzēm skaistu frāžu pēc (lai arī es saprotu, ka te ir darīšana ar apzinātiem un mērķtiecīgiem paņēmieniem, tas nemazina manī aizkaitinājumu to lasot). Kopējais iespaids pēc šī krājuma izlasīšanas ir tāds, ka Landolfi bija ļoti saistošs autors, kura daiļradi būtu vērts iepazīt labāk - kaut kas līdzīgs Kržižaņevskim, kurš man ļoti pat iet pie sirds, taču prasītos pēc kāda sakarīgāka izdevuma, no kura saprast - ko tieši šis autors vēlās man kā lasītājam pateikt, jo "Saules dūrienā" katastrofāli trūkst jebkādas struktūras, kas liecinātu: ar šo stāstu grāmatai jāsākas, šis ir loģisks turpinājums, un tā tālāk. Protams, varbūt tieši šāda pieeja arī bija raksturīga Landolfi - veidot nesakarīgu pleilisti, no kuras tu nevari saprast, vai tās autors grib, lai tu stampā grīdu vai arī mēģina tev palīdzēt aizmigt. Tātad secinājums: interesants autors, tizla grāmata.
2020-08-16
7
comments powered by Disqus