Kazhes pierakstu burtnīca

Toms Kreicbergs ir visai īpatnējs latviešu rakstnieks - lielākoties viņš (atbilstoši internetos pieejamajai informācijai) dzīvo ASV, tur arī publicējas (angļu valodā), līdz ar to šis viņa stāstu krājums patiesībā ir tulkojums, nevis oriģinālteksts. Tas tomēr ir itin reti - ka latvietis raksta ārzemju auditorijai, nevis tikai savējiem (kuru, kā zināms, nav sevišķi daudz). Grūti teikt, cik prestiži ir tie (lielākoties - zinātniskās fantastikas) izdevumi, kuros viņš publicējas, tomēr fakts, ka divi viņa stāsti ir nominēti Nebulas balvai īsprozas kategorijā un lai arī pašu balvu līdz šim viņam saņemt nav izdevies, tas tomēr ir itin nopietns rādītājs. Interesanti, ka Amerikā Kreicbergs darbojas ar angliskotu sava vārda versiju, darbus parakstot kā Tom Crosshill.

Idejiski Kreicbergs skaitās piederīgs zinātniskajai fantastikai, bet patiesībā itin liela daļa krājuma "Dubultnieki un citi stāsti" man īsti ar zinātnisko fantastiku nesaistās - daļa tur ir fantasy, daļa - drīzāk pasakas, vēl citi - teju reālistiski. Bet labi - pieņemsim, ka zinātniskā fantastika šajā gadījumā ir drīzāk tāds "umbrella term", kas sevī ietver itin dažādas formas un izpausmes. Arī šis krājums jau patiesībā jau nav gluži tāds vienots veselums - vismaz sajūtu līmenī man šķiet, ka autors vienkārši atlasījis šo to no saviem darbiem un nosaucis to par krājumu - īpaši nesatraucoties par to, vai krājumam ir kāda kopīga noskaņa, mērķtiecīga iekšēja struktūra vai kas tamlīdzīgs. Iespējams, tas nav ne labi, ne slikti.

Vairāki stāsti, kas arī visvairāk sasaucas ar sci-fi, vēsta par "saslēguma" tehnoloģiju, kur smadzenes runā ar smadzenēm pa tiešo, reizēm individuāli, reizēm kolektīvi, apskatot no dažādiem skatu punktiem, ko šāda tehnoloģija varētu sniegt, bet pasniedzot visu to caur itin personīgiem stāstiem. Labākais no tiem šķiet krājuma garākais stāsts "Dubultnieki" - tajā arī visdetalizētāk izvērsts "saslēgums". Kopumā gan, kamēr man šķiet interesanta autora ideja, paši saslēguma stāsti lielākoties ne tik ļoti mani uzrunā. Darbības vide lielākoties ir kāda no Kreicbergam labāk zināmajām - Rīga vai Ņujorka, bet ne obligāti. Turklāt lielākoties viņa varoņi nav latvieši, jo kuram, pārfrāzējot slaveno basketbolistu Porziņģi, vajadzīga tā "fucking Latvia". Un tas noteikti nav pārmetums autoram - Amerikas lasītājam patiešām varētu būt grūti identificēties ar zemnieku ikdienu Latgalē. Tiesa, vienīgais pa īstam latviskais stāsts šajā krājumā - "Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte" - man šķiet laikam jau visveiksmīgākais no visiem - organiskā veidā sapludinot ģimenes alkoholisma drāmu ar neizbūvēto Rīgas metro, padomju laiku Rīgu, ceļošanu laikā ar delīrija palīdzību un citas saistošas tēmas. Par metro tēmu te ir vēl viens stāsts - "Metro meiteņu dimensija", kas gan ir daudz mazāk fantastisks un vairāk vēsta par to, cik grūti ir uzsākt sarunu ar svešinieci, manuprāt - arī itin veiksmīgs stāsts. Savdabīgs ir krājumu ievadošais stāsts "Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls", kur autors mēģina savus varoņus kvantizēt - atbrīvot no nepieciešamības būt vienlaicīgi vienā punktā.

Līdzās citām tēmām divos stāstos Kreicbergs pievēršas zombiju tēmai un jāsaka - ar mainīgām sekmēm, turklāt mainīgām paša stāsta ietvaros. "Ar sveicieniem no Virdžīnijas" ir, manuprāt, krājumā viskokainākie varoņi ar visšķidrāko motivāciju, bet pāris ļoti veiksmīgi paņēmieni, kas itin banālo sižetu spēj iedzīvināt, tikām "Viņa jauno dienu zombijs" ir savdabīgs ar savu nostaļģiskumu, bet pārmērīgi atsauc "Shaun of the Dead" noslēgumu.

Grāmatas saistošākā daļa tomēr ir autora komentāri pēc katra stāsta - skaidrojumi gan par to tapšanas apstākļiem, gan autora motivācija un ieceres stāsta sakarā, kas padara šo krājumu drusku dziļāku nekā vienkārši "reku te ir 13 stāsti, ko esmu pēdējos gados uzrakstījis", par to varu Kreicbergam teikt lielu Paldies. Stāstu krājums kopumā mani ne īsti pārsteidza, ne lika vilties - bija interesanti izlasīt kaut ko latviešu literatūrai kopumā itin netipisku, savu tiesu potenciālu Kreicberga daiļradē saskatu (šo to varu saskatīt tajā līdzīgu ar manis paša rakstītajiem tekstiem - it īpaši, kas attiecas uz potenciālajām nākotnes Latvijām), bet kaut kā man tajā pietrūka, lai varētu to droši ieteikt visiem draugiem un radiem.