Kazhes pierakstu burtnīca

Garlība Merķeļa "Latviešus" es kaut kad esmu lasījis (ne tad, kad to prasīja skolā, bet droši vien mazliet vēlāk), bet niansēs tās saturu, protams, neatceros. Nacionālā teātra izrāde gan arī īsti nepretendē uz vārdu savienojumu "grāmatas dramatizējums", bet drīzāk kā "iedvesmas avots". Kad Nacionālajā teātrī izziņoja šo izrādi, biju ieinteresēts to redzēt, izreklamēju draugiem, bet kaut kā sanāca, ka pats nemaz uz to neaizgāju. Un tagad, protams, ir par vēlu. Pozitīvi, ka Teātris šajos apstākļos piedāvā izrāžu ierakstus, turklāt vēl tādus, kuri tapuši speciāli šai vajadzībai - ar vairākām kamerām, zālē bez skatītājiem un speciāli pārdomājot, kā tas izskatīsies ierakstā. Protams, ka nekas nespēj aizstāt klātieni teātrī, taču šādā variantā iegremdēšanās sajūta ir daudz labāka nekā vienkārši nofilmētas izrādes gadījumā.

Izrādi veido divi pamatlīmeņi - stāsts par zemnieku ģimeni, kura iesprūdusi mežā pēc tam, kad aizlaidies zirgs, un komentējošais saturs par Garlību Merķeli un apstākļiem, kuros tapa viņa mūža nozīmīgākais darbs "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās". Komentējošo līmeni primāri uzņemas Uldis Siliņš, kurš izrādes beigu daļā arī pats (nosacīti) iemieso Garlību Merķeli, kamēr pārējās lomās ir Evija Krūze (Labklājīte), Zane Jančevska (Žēlava), Liene Sebre (Šķīstula), Ivars Kļavinskis (Strāduls) un Jurģis Spulenieks (Laimītis). Sadursme starp tēliem notiek dažādos līmeņos, protams, lielākoties atspoguļojot problēmas, kuras ir pilnīgi skaidras arī divdesmit pirmā gadsimta latvietim. Te noteikti gribu uzslavēt Justīni Kļavu kā dramaturģi - man ļoti patīk viņas teksti, kas ir reizē izglītojoši, asprātīgi un trāpīgi. Ļoti uzrunāja komentējošais līmenis - nezinu, vai tajā ir primāri Justīnes pieredze vai arī kaut kas no Ulda Siliņa pieredzētā, bet epizodes ar vēstures skolotāju ir tik ļoti pazīstamas (manā gadījumā gan tā bija literatūras skolotāja), reizē konkrētas un vispārīgas. Un man patīk tas, cik glīti šajā izrādē tiek apvienots Nacionālajam teātrim tik ļoti raksturīgais "senlaiku lauku kumēdiņu teātris" ar daudz sāpīgākām tēmām, mazliet visā tajā Merķelī iemiksējot arī Blaumani. Jā, patiešām nezinu, vai es šo izrādi iešu skatīties uz teātri, ja būs šāda iespēja "reālajā pasaulē" (tagad tā tomēr ir jau redzēta), bet - ja es to būtu redzējis klātienē, noteikti to nenožēlotu.

Par vienu lietu gan man ir sašutums - visā izrādes garumā mums bija tik izteikta pārliecība, ka zem Strādula bārdas atrodas Āris Matesovičs, līdz izrādījās, ka patiesībā tas ir Kļavinskis.