Nākošpavasar
Valmieras teātris bija viens no pirmajiem, kas šīs vasaras sākumā paziņoja - izrādēm būs būt! Un es, domājams, biju viens no pirmajiem, kas uz šo prieka vēsti reaģēja ar biļešu iegādi. Kaut kādā mērā gan sajūtas bija tādas, ka šobrīd gribētos aiziet uz vienalga kādu izrādi, tik ļoti esmu noilgojies skatīt aktierus vaigā, tomēr beigās no piedāvātajām pirmizrādēm izvēle krita par labu "Nākošpavasar" Toma Treiņa režijā. Vēl intriģējošs iestudējums noteikti būs "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi", ko sarūpējis Reinis Boters no Kvadrifrona, bet tam bija mūsu iespējām slikti piemēroti datumi, līdz ar to palikām pie "Nākošpavasar" (un Marina arī teica, ka šobrīd varbūt nav gatava tik smagam saturam, kāds varētu būt "Lepnumā").
Brauciens uz teātri neiztika bez pārdzīvojumiem tipiski manā manierē. Vispār jau man tāpat ir raksturīgi visur ierasties pēdējā mirklī (bet nekavējot), tomēr šoreiz sanāca dramatiskāk, nekā pierasts. No mājām izbraucām, kā man šķita, gana laicīgi. Tomēr piektdienas pēcpusdienā satiksme intensīva, tāpēc baigi kavēties nevar, katram gadījumam vēl pārliecinos, ka izrāde tiešām sākas septiņos, un atklājas - nē, par pusstundu ātrāk. Ko saka Waze (esam Valdemāra ielas pašā sākumā)? Ierašanās laiks pie teātra: 18:25. Jā, un mums vēl jāuzpilda degviela. Es jau vispār neesmu "lidotājs", kur nu vēl ar diviem bērniem mašīnā, līdz ar to nekādas ekstrēmas darbības neveicu, vienlaikus - dažās epizodēs nācās būt mazliet nekaunīgākam, nekā ierasts. Un, kā lai arī nebūtu, 18:29 es jau ar pasi un telefonu rokās stāvēju pie Valmieras drāmas teātra durvīm. Un tur, protams, noskaidrojās, ka izrādes sākums mazliet kavējas, jo skatītāju reģistrācija prasa laiku. Tam visam, protams, nav nekādas saistības ar pašu izrādi, taču pieredze ir jādokumentē un sajūtas, sēžot skatītāju zālē, kur cilvēki tev apkārt ir visi bez maskām, arī bija īpašas. Taču zināms, ka es esmu cinisks draņķis un romantiskās sajūtas man neliedz atrast kaut ko, kam piekasīties pašā izrādē.
Lugas tēma - pilsētnieku mēģinājums iedzīvoties laukos - ir gana aktuāla mūsdienās, savā ziņā - ne mazāk aktuāla kā Atmodas gados, kad Lelde Stumbre to uzrakstīja. Vienlaikus, protams, tie ir mazliet citi pilsētnieki, kas pārceļas uz mazliet citiem laukiem. Un tā manās acīs ir lielākā problēma šajā izrādē - lai arī Madara Rutkēviča ir ieviesusi šādas tādas korekcijas Stumbres lugā, ar mobilo telefonu un "Ir" iesaistīšanu nav iespējams atbrīvoties no tā, ka izrādes varoņi Nils un Krista ir nonākuši astoņdesmito gadu Latvijas laukos, nevis mūsdienās. Līdz ar to, lai varētu izrādi izbaudīt pilnvērtīgāk, ir jāpieņem, ka tās darbība risinās kādā iedomātā pasaulē - itin līdzīgā mūsējai, bet ne gluži, un tad vairs nav tik ļoti svarīgi, ka tajā ciematā, kur varoņi nonākuši, itin droši, ka kultūras nams sen ir pamests un arī "šoferis" vairs nav tik ļoti vērtīga profesija.
Izrādes lielākā veiksme, manuprāt, ir aktieri. Mana absolūtā favorīte te ir Kristu atveidojošā Klinta Reinholde, kuras varonei es noticēju jau no pirmās ainas. Katrs skatiens, katra mazākā kustība šķiet tik dabisks, tik organisks, ka perfekti sader kopā ar tēlu. Viņas galvenais skatuves partneris Ingus Kniploks reizē lupatīgā un vienlaikus ļoti egocentriskā Nila ādā arī ir labs, viņa manierēs jūtams kaut kas no Viļa Daudziņa skolas, bet Nilam kā tēlam ir viens liels mīnuss manās acīs (Toms Treinis, ja kas, apgalvojis, ka luga vispār ir tieši par Nilu un viņa sevis meklējumiem) - viņš ir tik ļoti kaitinošs, ka Kristas izvēli padara pārāk vieglu, faktiski vienīgais viņa trumpis ir laulības gredzens (nosacīti labākais nākotnes scenārijs Nila biogrāfijā būtu, ka viņš ar laiku pārvērtīsies par "Šauro aprindu slavenību" no Gapoljeru dziesmas, proti, to čali, kuram "Viedoklis viņam nepopulārs / Tāpēc krogā viņš ir populārs"). Pauls Iklāvs kā Jorgens tikām ir interesants ar to, ka viņš no vienas puses ir tāds izteikts pozitīvais tēls - izdarīgs, godīgs un tā tālāk, no otras - pretstatā Nilam, kurš vispirms pieņem kādu lēmumu un tikai tad domā, Jorgens lielākoties svārstās, iespējams, tādēļ ka viņam nav Nila pašapziņas.
Skatuves risinājums ar "atveramo māju" (Kristapa Kramiņa darbs) ir visai līdzīgs tam, ko Miķelis Fišers JRT veidoja "Zalkša līgavai" (te gan risinājums ir daudz minimālistiskāks), savas funkcijas tas pilda labi un droši vien ikviens skatītājs šo lauku māju pazīs, proti, pats tādā kādu reizi ir bijis.
Pēdējos gados redzēto izrāžu vidū "Nākošpavasar" droši vien vislabāk kopā saliekas ar "Cīrulīšiem" Nacionālajā, tikai vienā gadījumā runa ir par aiziešanu no laukiem, otrā - par pārnākšanu uz tiem. Abos gadījumos saturs mazliet pielāgots mūsdienu reālijām, bet pārmaiņas nav radikālas. Abās ir kaut kāda smeldze, kuru droši vien latvietis šādā tēmā nevar neizjust - teju katrā no mums ir kaut kas no laucinieka (kaut vai - slēptās tiekšanās uz viensētu). Un, lai arī abas ir labas izrādes, skaidrs ir arī tas, ka tās nav kaut kas tik fenomenāli spēcīgs, lai kļūtu par vienu no teātra sezonas galvenajiem notikumiem, bet gan veido pamatus, kas nepieciešami teātra dzīvei Latvijā - ne pārāk pretenciozi un ne pārāk banāli.
Nobeigumā: aizkustinošākais mirklis izrādē man personīgi tāpat bija pašās beigās, faktiski jau pēc izrādes, kad aktieri nāca paklanīties, kas atgādināja - tas notiek pa īstam, es esmu teātrī! Un tās ir burvīgas sajūtas.
Brauciens uz teātri neiztika bez pārdzīvojumiem tipiski manā manierē. Vispār jau man tāpat ir raksturīgi visur ierasties pēdējā mirklī (bet nekavējot), tomēr šoreiz sanāca dramatiskāk, nekā pierasts. No mājām izbraucām, kā man šķita, gana laicīgi. Tomēr piektdienas pēcpusdienā satiksme intensīva, tāpēc baigi kavēties nevar, katram gadījumam vēl pārliecinos, ka izrāde tiešām sākas septiņos, un atklājas - nē, par pusstundu ātrāk. Ko saka Waze (esam Valdemāra ielas pašā sākumā)? Ierašanās laiks pie teātra: 18:25. Jā, un mums vēl jāuzpilda degviela. Es jau vispār neesmu "lidotājs", kur nu vēl ar diviem bērniem mašīnā, līdz ar to nekādas ekstrēmas darbības neveicu, vienlaikus - dažās epizodēs nācās būt mazliet nekaunīgākam, nekā ierasts. Un, kā lai arī nebūtu, 18:29 es jau ar pasi un telefonu rokās stāvēju pie Valmieras drāmas teātra durvīm. Un tur, protams, noskaidrojās, ka izrādes sākums mazliet kavējas, jo skatītāju reģistrācija prasa laiku. Tam visam, protams, nav nekādas saistības ar pašu izrādi, taču pieredze ir jādokumentē un sajūtas, sēžot skatītāju zālē, kur cilvēki tev apkārt ir visi bez maskām, arī bija īpašas. Taču zināms, ka es esmu cinisks draņķis un romantiskās sajūtas man neliedz atrast kaut ko, kam piekasīties pašā izrādē.
Lugas tēma - pilsētnieku mēģinājums iedzīvoties laukos - ir gana aktuāla mūsdienās, savā ziņā - ne mazāk aktuāla kā Atmodas gados, kad Lelde Stumbre to uzrakstīja. Vienlaikus, protams, tie ir mazliet citi pilsētnieki, kas pārceļas uz mazliet citiem laukiem. Un tā manās acīs ir lielākā problēma šajā izrādē - lai arī Madara Rutkēviča ir ieviesusi šādas tādas korekcijas Stumbres lugā, ar mobilo telefonu un "Ir" iesaistīšanu nav iespējams atbrīvoties no tā, ka izrādes varoņi Nils un Krista ir nonākuši astoņdesmito gadu Latvijas laukos, nevis mūsdienās. Līdz ar to, lai varētu izrādi izbaudīt pilnvērtīgāk, ir jāpieņem, ka tās darbība risinās kādā iedomātā pasaulē - itin līdzīgā mūsējai, bet ne gluži, un tad vairs nav tik ļoti svarīgi, ka tajā ciematā, kur varoņi nonākuši, itin droši, ka kultūras nams sen ir pamests un arī "šoferis" vairs nav tik ļoti vērtīga profesija.
Izrādes lielākā veiksme, manuprāt, ir aktieri. Mana absolūtā favorīte te ir Kristu atveidojošā Klinta Reinholde, kuras varonei es noticēju jau no pirmās ainas. Katrs skatiens, katra mazākā kustība šķiet tik dabisks, tik organisks, ka perfekti sader kopā ar tēlu. Viņas galvenais skatuves partneris Ingus Kniploks reizē lupatīgā un vienlaikus ļoti egocentriskā Nila ādā arī ir labs, viņa manierēs jūtams kaut kas no Viļa Daudziņa skolas, bet Nilam kā tēlam ir viens liels mīnuss manās acīs (Toms Treinis, ja kas, apgalvojis, ka luga vispār ir tieši par Nilu un viņa sevis meklējumiem) - viņš ir tik ļoti kaitinošs, ka Kristas izvēli padara pārāk vieglu, faktiski vienīgais viņa trumpis ir laulības gredzens (nosacīti labākais nākotnes scenārijs Nila biogrāfijā būtu, ka viņš ar laiku pārvērtīsies par "Šauro aprindu slavenību" no Gapoljeru dziesmas, proti, to čali, kuram "Viedoklis viņam nepopulārs / Tāpēc krogā viņš ir populārs"). Pauls Iklāvs kā Jorgens tikām ir interesants ar to, ka viņš no vienas puses ir tāds izteikts pozitīvais tēls - izdarīgs, godīgs un tā tālāk, no otras - pretstatā Nilam, kurš vispirms pieņem kādu lēmumu un tikai tad domā, Jorgens lielākoties svārstās, iespējams, tādēļ ka viņam nav Nila pašapziņas.
Skatuves risinājums ar "atveramo māju" (Kristapa Kramiņa darbs) ir visai līdzīgs tam, ko Miķelis Fišers JRT veidoja "Zalkša līgavai" (te gan risinājums ir daudz minimālistiskāks), savas funkcijas tas pilda labi un droši vien ikviens skatītājs šo lauku māju pazīs, proti, pats tādā kādu reizi ir bijis.
Pēdējos gados redzēto izrāžu vidū "Nākošpavasar" droši vien vislabāk kopā saliekas ar "Cīrulīšiem" Nacionālajā, tikai vienā gadījumā runa ir par aiziešanu no laukiem, otrā - par pārnākšanu uz tiem. Abos gadījumos saturs mazliet pielāgots mūsdienu reālijām, bet pārmaiņas nav radikālas. Abās ir kaut kāda smeldze, kuru droši vien latvietis šādā tēmā nevar neizjust - teju katrā no mums ir kaut kas no laucinieka (kaut vai - slēptās tiekšanās uz viensētu). Un, lai arī abas ir labas izrādes, skaidrs ir arī tas, ka tās nav kaut kas tik fenomenāli spēcīgs, lai kļūtu par vienu no teātra sezonas galvenajiem notikumiem, bet gan veido pamatus, kas nepieciešami teātra dzīvei Latvijā - ne pārāk pretenciozi un ne pārāk banāli.
Nobeigumā: aizkustinošākais mirklis izrādē man personīgi tāpat bija pašās beigās, faktiski jau pēc izrādes, kad aktieri nāca paklanīties, kas atgādināja - tas notiek pa īstam, es esmu teātrī! Un tās ir burvīgas sajūtas.
2021-07-02
comments powered by Disqus