Kazhes pierakstu burtnīca

Pusatklāto rogainingu drudzis šī gada septembra sākumā beidzot sasniedza vienu no Kreisā krasta vēsturiskākajām un nozīmīgākajām apkaimēm - proti, Torņakalnu. Savulaik aktīvas rūpniecības zona mūsdienās Torņakalns, jāatzīst, nav viena no labākos laikus piedzīvojošajām Rīgas apkaimēm. Vismaz kaimiņos esošajā Āgenskalnā ir diezgan labs jaunbūvētu, pārbūvētu un atjaunotu namu procents, Torņakalnam par spīti tā itin labajam novietojumam attiecībā pret pilsētas centru, Arkādijas parka un Māras dīķa klātbūtnei ar atdzimšanu sokas diezgan vāji. Jā, ir atsevišķas apkaimes zonas, kurās skats ir cerīgāks (to veicina tādu jaunbūvju kā Nacionālā bibliotēka un LU jaunais korpuss klātbūtne), bet kopumā Torņakalns ir vienlaikus ļoti interesanta un arī ļoti nolaista Rīgas apkaime. Tiesa, jāatzīst, ka vispār Rīga ir stipri nolaista pilsēta, ko gan, protams, daudzi, jo īpaši varai tuvāk stāvošie cenšas neievērot. Taču ne par to ir šis raksts, bet par rogainingu.


Rogainingu organizēja Klīversalas dzelzceļnieču saviesīgā biedrība sadarbībā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kartogrāfijas departamenta Brasas nodaļas Miera ielas biroju. Tā kā šajā reizē nebiju iesaistīts pasākuma organizēšanā, bet gan tajā biju klāt kā dalībnieks, precīzi par dalībnieku skaitu ziņot ir grūti, turklāt šis faktors vispār bija diezgan neskaidrs - cik lielā mērā par dalībniekiem var uzskatīt tos, kas vēl nav sasnieguši gada vecumu, vai suns Šērona ir skaitāms par pilntiesīgu dalībnieku vai par dalībnieku ar daļējām tiesībām, tad vēl bija dalībnieki, kuru dalība bija daļēja. Īsi sakot - pasākums bija plaši apmeklēts, bet par precīzu dalībnieku skaitu būtu jāvaicā kādam ar labākām grāmatvedības zināšanām kā man.

Pirms starta mums bija ieplānots izspēlēt sarežģītu loģistikas shēmu, kas Marinu un Esteri nogādātu sacensību startā, automašīnu - finišā, bet mani un velosipēdu - atkal startā. Lieki teikt, ka teicamie septembra sākuma korķi un nepabeigtie ielu remonti (vēl viens sveiciens Ušakova bandai!) labi iecerētos plānus pārvērta nerealizējamos, labi, ka vispār uz startu paspējām, par auto/velo pārdzīšanu varēja pat nesapņot. Labi, ka Baiba izrādījās gatava mašīnu (ar visu riteni uz jumta) nogādāt finiša vietā, lai pēc sacensību noslēguma nebūtu sarežģījumu ar nokļūšanu mājās.

Ierados precīzi uz komandu izlozes laiku, tiekot ielozēts komandā ar Gundaru un saņemot lepno Kīleveina grāvja ūdenslīdeju nosaukumu. Jāņem vērā, ka šo nosaukumu mēs godam attaisnojām - varbūt gluži ar niršanu šajā grāvī neaizrāvāmies (tā runā, ka šobrīd neesot īstā sezona, kad piesaistīt parazītus par apakšīrniekiem), bet vismaz pa trubām to šķērsojām. Vispār jāsaka - gan ar maršruta plānošanu, gan punktu meklēšanu neko diži mums nevedās - kaut kā drusku par maz man ir pieredzes šādos rogainingos no pareizās puses - līdz ar to slikti ir ar iemaņām vecās kartes lasīšanā, turklāt man un Gundaram bija itin atšķirīgas pieejas tajā, kā navigēt, līdz ar to itin bieži aizdevāmies kaut kur ne gluži pareizi. Arī skriešanu šajā reizē nepraktizējām, distanci veicot patīkamā pastaigas režīmā. Rezultātā no 80 organizētāju ieplānotajiem punktiem mums izdevās atrast vien 34 (kas gan kopvērtējumā deva trešo vietu, bet bija par 16 punktiem mazāk kā uzvarētājiem). Protams, kad svētdien devāmies turpināt iepazīt Torņakalnu jau bez sportiskā sacensību režīma, karte lasījās skaidri un bez sarežģījumiem un itin labi varēja iztikt arī bez kompasa, kas sacensību dienā man šķita obligāti nepieciešams atribūts - bet tā jau ir, ka stresa apstākļos vairumam domājas sliktāk.


Punkti bija atlasīti gana viltīgi - itin bieži bija tā, ka tu it kā esi pareizajā vietā, bet tāpat neko nespēj atrast, dažas reizes mēs tā arī padevāmies, punktu neatraduši, jo sevišķi daudz laika zaudēt jau nedrīkstēja. Jāatzīst arī, ka jau startā bija skaidra uzvarētāju komanda - kad izloze kopā saliek visgodalgotāko pusatklāto rogainingu dalībnieku Ediju ar otru godalgotāko to skrējēju Bindonu, pārējiem cerību ir maz. Īsti nevaru izdomāt, kādā veidā pat mazās cerības šajā situācijā varētu materializēties - ja nu vienīgi izkaisīt apkārt kontrolpunktiem papriku, lai Edijs tiem netiktu klāt. Tiesa, nezinu, vai paprika pret viņu ir tik iedarbība kā ķiploki pret vampīriem.


Tomēr ir jau tā, ka ne visas sacensības ir tās, kur vissvarīgākais ir uzvarēt - pusatklātie rogainingi primāri tomēr ir izglītojoši pasākumi, kur tu sev labi zināmās vietās atklāj ko jaunu un nezināmu, piemēram, noskaidro, kur atrodas "Pračečnaja", un pilnīgi noteikti šie ir no tiem pasākumiem, kur uzvarētāji un ne tik ļoti uzvarējušie sēž pie viena galda, kopā pārrunā pieredzēto un priecājas par labi pavadītu laiku. Protams, visu cieņu arī ratiņu disciplīnas izcilniekiem, kur jau par rūdītām pusatklāto sacensību meistarēm kļuvušas Maija un Mare. Slava!

No savas puses vēlos izteikt pateicību Irbei, Baibai, Ilzei, Krišam un teicamajam krogam "Ansamblis" (kur bija noslēgums), izteikt cerību, ka vēl kādu apkaimju iedzīvotāji sadūšosies no savas puses uzrīkot kādu pusatklāta tipa sacensību. Un neliela info no manas puses: novembris, sestdiena, Šampēteris. Informācija sekos!