Koncerts Vagonu hallē
Par grupas "Trīsas" eksistenci, līdzīgi kā tas ir ar lielu daļu citas jaunās latviešu mūzikas, uzzināju pirms kāda laika caur Radio Naba latviešu mūzikas topu. Šķiet, ka tā bija dziesma "pareizi nepareizi", kas tajā brīdī bija topā. Pēcāk noklausījos arī albumu "21.gs. bērniņš", man patika. Iedevu noklausīties Marinai, viņai pietika ar vienu dziesmu, lai saprastu, ka tas nav viņai. Iespējams, dziesmu teksti nav gluži viņas gaumē. "Tikai ne vārdiņu bļaģ", izskan jau pirmajā ieraksta skaņdarbā. Bet es šajā ziņā neesmu jūtīgs, man ta kas.
Koncertā Vagonu hallē "Trīsas" it kā varētu teikt, ka iesildīja Juri Simanoviču, bet neesmu drošs, ka tas tā vispār darbojas šādos pasākumos. Vēl jo vairāk tālab, ka vismaz no malas izskatījās, ka publika abās koncerta daļās nebija viena un tā pati. "Trīsu" auditorija bija gados jaunāka un sievišķīgā, kamēr Simanoviča - ne vairs tik jauna. Bet pagaidām - par "Trīsām". Tātad, šajā grupā darbojas trīs dalībnieces: Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa un Jete Anna Puriņa. Endīnei nav dubultvārda, toties, kā viņai pašai patīkot to uzsvērt, viņa ir vienīgā Endīne Latvijā. Sabīne Alise arī ir tikai viena, kamēr Jetes Annas - veselas četras. Tas, starp citu, šķiet pārsteidzoši: "vienkāršās" Jetes uzskaitītas vien 129, bet klāt tām četras Jetes Annas, kamēr līdzās 2468 Sabīnēm vecāki neizvēlējās pievienot vārdu "Alise". Ko no tā varam secināt? Pilnīgi neko, protams. Visas trīs "Trīsas" (skaidrs, ka grupas nosaukumam ir dubultnozīme) dzied un spēlē sintezatorus. Vai varētu teikt, ka viņas ir latviešu "Kraftwerk"? Nē, tā gan būtu absolūta aplamība. Bet, ko gan es tur varu saklausīt - tas ir "Effekts" no sievietes skatu punkta. Pašterapija caur mūziku, nevairoties runāt par sāpīgiem un personiskiem jautājumiem. Arī tālab, ka līdzīgi "Effektam", šai grupai ir kas kopīgs ar teātri - gan Sabīne, gan Endīne tomēr drusku plašāk ir zināmas kā aktrises un režisores. Izrādē, kuras veidošanā bija iesaistīta Sabīne Ozoliņa, starp citu, aizvadītajā vasarā piedalījās arī Estere VVTF ietvaros. Tiesa, bērniem "Trīsu" dziesmas atskaņot tomēr neesmu gatavs - viņiem varētu būt jautājumi.
Pirms koncerta man bija jautājumi - kā būs ar šo mūziku dzīvā izpildījuma apstākļos - "Trīsu" dziesmas man nešķiet tāds baigākais koncertu materiāls. Nē, ne tāpēc, ka tur būtu kaut kas tāds, ko grūti atveidot dzīvajos apstākļos (lai gan "Sieviešu dziesmas" muzikālais pavadījums skanēja no datora), bet tālab, ka šajās dziesmās muzikālā puse ir drīzāk atmosfēriska, nevis ritmiska, vokālās partijas ir daudzbalsīgas un līdz ar to - ne visai dziedamas līdzi arī tad, ja esi "pilnīgā pālī" (kas piesaukts dziesmā "Ieteikums"), un tad ir jautājumi - ko šāds koncerts var klausītājiem sniegt. Taču izrādījās, ka manām bažām nebija pamata - šī mūzika izrādījās negaidīti labi pārnesama uz skatuves, un dzīvā mijiedarbība starp "Trīsām", lai arī nebija super profesionālā līmenī, šķita nesamākslota un izpildītajai mūzikai ļoti piemērota. Un nekas, ka tas vārdiņš "bļaģ" tur tomēr bija, jo, būsim reāli, šī pasaule ir gana neērta vieta, lai reizēm būtu nepieciešamība pie tā ķerties (par to neērtumu gan, protams, vēlāk turpināja Simanovičs). Nē, es neesmu tādā mērā konvertēts, lai teiktu - gribu uz "Trīsu" koncertiem iet vēl un vēl, formāts jau kopumā nav manējais (par tiem sintezatoriem runa), bet kā retāk baudāma pieredze - ļoti jaudīgi. Koncertā izskanēja arī pāris dziesmas, kas nav atrodamas ierakstos, tai skaitā 18. novembra noskaņās tapusī dziesma par latvieti (par patriotismu gan šajā brīdī nerunāšu), tāpat teju viss "21. gadsimta bērniņš", mani favorīti - koncertu ievadošie "zili riņķi" un "antib'j'otikas" un arī vairākas dziesmas (tā vismaz man šķiet, varbūt no tā tomēr itin maz kas skanēja?) no grupas pirmā albuma "Kaut kur kāds", atmiņā palika "Man ir slikti". Man pēc koncerta slikti noteikti nebiju, tiesa ieteikumam nestāvēt kājās, kamēr neesmu pilnīgā pālī, sekot nevarēju, jo sēdēt koncertā man negribējās, bet ieradies tur biju ar auto, līdz ar to nonākšana pālī nekādi nesaskanēja ar manām iespējām. Un patiesībā - arī ar vēlmēm.
Koncertā Vagonu hallē "Trīsas" it kā varētu teikt, ka iesildīja Juri Simanoviču, bet neesmu drošs, ka tas tā vispār darbojas šādos pasākumos. Vēl jo vairāk tālab, ka vismaz no malas izskatījās, ka publika abās koncerta daļās nebija viena un tā pati. "Trīsu" auditorija bija gados jaunāka un sievišķīgā, kamēr Simanoviča - ne vairs tik jauna. Bet pagaidām - par "Trīsām". Tātad, šajā grupā darbojas trīs dalībnieces: Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa un Jete Anna Puriņa. Endīnei nav dubultvārda, toties, kā viņai pašai patīkot to uzsvērt, viņa ir vienīgā Endīne Latvijā. Sabīne Alise arī ir tikai viena, kamēr Jetes Annas - veselas četras. Tas, starp citu, šķiet pārsteidzoši: "vienkāršās" Jetes uzskaitītas vien 129, bet klāt tām četras Jetes Annas, kamēr līdzās 2468 Sabīnēm vecāki neizvēlējās pievienot vārdu "Alise". Ko no tā varam secināt? Pilnīgi neko, protams. Visas trīs "Trīsas" (skaidrs, ka grupas nosaukumam ir dubultnozīme) dzied un spēlē sintezatorus. Vai varētu teikt, ka viņas ir latviešu "Kraftwerk"? Nē, tā gan būtu absolūta aplamība. Bet, ko gan es tur varu saklausīt - tas ir "Effekts" no sievietes skatu punkta. Pašterapija caur mūziku, nevairoties runāt par sāpīgiem un personiskiem jautājumiem. Arī tālab, ka līdzīgi "Effektam", šai grupai ir kas kopīgs ar teātri - gan Sabīne, gan Endīne tomēr drusku plašāk ir zināmas kā aktrises un režisores. Izrādē, kuras veidošanā bija iesaistīta Sabīne Ozoliņa, starp citu, aizvadītajā vasarā piedalījās arī Estere VVTF ietvaros. Tiesa, bērniem "Trīsu" dziesmas atskaņot tomēr neesmu gatavs - viņiem varētu būt jautājumi.
Pirms koncerta man bija jautājumi - kā būs ar šo mūziku dzīvā izpildījuma apstākļos - "Trīsu" dziesmas man nešķiet tāds baigākais koncertu materiāls. Nē, ne tāpēc, ka tur būtu kaut kas tāds, ko grūti atveidot dzīvajos apstākļos (lai gan "Sieviešu dziesmas" muzikālais pavadījums skanēja no datora), bet tālab, ka šajās dziesmās muzikālā puse ir drīzāk atmosfēriska, nevis ritmiska, vokālās partijas ir daudzbalsīgas un līdz ar to - ne visai dziedamas līdzi arī tad, ja esi "pilnīgā pālī" (kas piesaukts dziesmā "Ieteikums"), un tad ir jautājumi - ko šāds koncerts var klausītājiem sniegt. Taču izrādījās, ka manām bažām nebija pamata - šī mūzika izrādījās negaidīti labi pārnesama uz skatuves, un dzīvā mijiedarbība starp "Trīsām", lai arī nebija super profesionālā līmenī, šķita nesamākslota un izpildītajai mūzikai ļoti piemērota. Un nekas, ka tas vārdiņš "bļaģ" tur tomēr bija, jo, būsim reāli, šī pasaule ir gana neērta vieta, lai reizēm būtu nepieciešamība pie tā ķerties (par to neērtumu gan, protams, vēlāk turpināja Simanovičs). Nē, es neesmu tādā mērā konvertēts, lai teiktu - gribu uz "Trīsu" koncertiem iet vēl un vēl, formāts jau kopumā nav manējais (par tiem sintezatoriem runa), bet kā retāk baudāma pieredze - ļoti jaudīgi. Koncertā izskanēja arī pāris dziesmas, kas nav atrodamas ierakstos, tai skaitā 18. novembra noskaņās tapusī dziesma par latvieti (par patriotismu gan šajā brīdī nerunāšu), tāpat teju viss "21. gadsimta bērniņš", mani favorīti - koncertu ievadošie "zili riņķi" un "antib'j'otikas" un arī vairākas dziesmas (tā vismaz man šķiet, varbūt no tā tomēr itin maz kas skanēja?) no grupas pirmā albuma "Kaut kur kāds", atmiņā palika "Man ir slikti". Man pēc koncerta slikti noteikti nebiju, tiesa ieteikumam nestāvēt kājās, kamēr neesmu pilnīgā pālī, sekot nevarēju, jo sēdēt koncertā man negribējās, bet ieradies tur biju ar auto, līdz ar to nonākšana pālī nekādi nesaskanēja ar manām iespējām. Un patiesībā - arī ar vēlmēm.
2025-11-21
comments powered by Disqus