Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms izlemt - skatīties vai neskatīties šo filmu, vērts atbildēt sev pašam uz jautājumu: Ko man nozīmē Viktors Cojs un grupa "Kino"? Ja tava atbilde ir kaut kur robežās starp: tā ir mana mīļāķa grupa un "Цой жив", atbilde ir Nē. Tādā gadījumā tev šai filmai ir jāiet garām ar līkumu, jo tā tevi droši vien darīs vai traku. Iespējams, tā tevi tracinās vairāk nekā mani "Bohemian Rhapsody", jo vēsturiskums nudien nav šīs filmas plusu sarakstā, turklāt vēl tādā mērā, ka pret filmu kategoriski iebilduši teju visi dzīvie tās varoņu prototipi, ir neapmierināti grupas fani un, filmas veidotāji pat nesaņēma atļauju tās varoņus (neskaitot pašu Coju) saukt īstajos vārdos. Nozīmīgākais krievu roka žurnālists Artēmijs Troickis savā recenzijā šo filmu lamā no panckām ārā, un viņš nav viens šādā vērtējumā.

Kas man šķiet interesanti, ka šī kritika (vismaz lielākoties) nav tāpēc, ka filmā pārāk negatīvā gaismā tiktu attēlots tās varonis - Cojs. Nē, patiesībā Cojs filmā vispār īsti neparādās, pat filmas titros nav atrodams aktieris, kurš atveido Coju, vienīgā aina, kurā viņš it kā ir redzams (auto avārija) ir filmēta tā, ka tu redzi tik vien kā Coja pakausi, kurš gan tāpat esot datora renderēts, jo piemērota pakauša īpašnieku neesot izdevies atrast. Līdz ar to te runa nav par "svētumu zaimošanu", pieņemot, ka vienīgais īstais svētums šīs filmas sakarā būtu paša Coja personība. Pretenzijas laikam vairāk ir par to, kā filmā rāda viņa sievietes, menedžeri, fanus, bet personīgi man par to ir īpaši vienalga - es jau galīgi neko nezinu par šiem tēliem, un mani īsti neietekmē tas, vai viņi bija vai nebija tādi, kā viņus rāda filmā.

Tātad - par ko īsti ir filma? Notiek autoavārija starp moskviču, ko vada Cojs, un autobusu Ikarus, pie kura stūres ir Pāvels, vīrietis ar kaut kādiem filmā neminētiem nesmukumiem biogrāfijā. Pāvelam ir sakars ar Tukuma milici Ilzi (Inga Tropa), kurai it kā vajadzētu izmeklēt traģisko avāriju, bet viņa to īsti nedrīkst. Patiesībā neviens filmā to īsti arī nedara, Tropas un otra latvieša - Artura Skrastiņa - līdzdalība filmā ir diezgan neobligāta. Varu teikt - man prieks, ka Tropai bija iespēja šajā filmā piedalīties, gan jau kaut kāds materiāls labums no tā bija, bet ne kā aktrise viņa te sevišķi var izpausties, ne viņas tēls ir diži interesants. Vienīgā vērtība viņas dalībai - čalīša žurnālista nolidināšana lejā pa trepēm. Skrastiņam pat tik daudz netiek.

Vispār jāatzīst, ka filma patiešām nav par Coju un par grupu "Kino". Nezinu arī, vai var teikt, ka tā ir par tajā rādītajiem tēliem, jo viņi lielākoties ir iezīmēti visai aptuveni un tā īsti saprast, kas katrā no viņiem notiek (un vai notiek vispār), nevar. Kas tad paliek? Saistoši iestudēts laikmets - 30 gadus sena pagātne, vide un tēli nav pārmērīgi karikatūriski, bet vienlaikus gana labi nostrādāti. Tieši vēlīnās padomju vides atainojums ir labākais, kas šajā filmā ir. Apstākļi, kad sīks puika var mašīnā braukt nepiestrādzējies, regulāri tikt atstāts pilnīgi nepieskatīts un aiz striķa vilkt atpakaļgaitā braucošu autobusu. Transporta līdzekļi, kad atgādina agrīnu bērnību. Rietumnieciskā un padomiskā sajaukums. Īsumā - šī ir filma, kuru vislabāk skatīties, ja tu nesaproti valodu, kurā runā tās varoņi un tu nezini, kas ir šie varoņi, bet tu zini laikmetu, kad tā risinās. Ja tā padomā - laikam tā patiešām nav sevišķi laba filma, lai gan skatīties to bija diezgan interesanti. Kālab tādu uzņēma tieši Učiteļs, kurš bija filmējis arī vēl dzīvu Coju un kuram par šo filmu neviens Paldies nepateica (un viņš ar to noteikti rēķinājās), tas gan nav līdz galam skaidrs.