Tumšzilais evaņģēlijs
Ikviens, kas kaut ko raksta par Oskara Rupenheita jauno filmu "Tumšzilais evaņģēlijs", sāk ar vārdiem "šis nav Kriminālās ekselences fonda turpinājums, bet pavisam cita filma", un tad aprakstā turpina rakstīt par KEF. Domājams, arī es nebūšu izņēmums. Kā nekā, laikmets un tēma kopumā sakrīt - joprojām Rupenheits pievēršas pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un noziedzībai, mainījušies tikai akcenti. Kamēr KEF šai noziedzības tēmai pievērsās no komēdijas leņķa, mazliet Tarantino manierē, tad "Tumšzilais evaņģēlijs" ir daudz drūmāka filma, daudz pietuvinātāka dzīves realitātei, un līdz ar to - sāpīgākas emocijas raisoša. Tomēr ir jautājumi, kuros Rupenheits palicis uzticīgs sev. Arī šajā filmā velti meklēt pazīstamus aktierus, vismaz, ciktāl tas attiecas uz vārdu "aktierus". Domājams, ka tieši "pazīstamus" daudzi te var saskatīt, jo iesaistīto cilvēku skaits ir liels, cilvēku Latvijā - maz. Es gan droši vien apgrozos nepareizās aprindās, līdz ar to vismaz runājošo "aktieru" vidū nevienu zināmu seju nesazīmēju.
Filma vēsta par jaunu policistu Romānu Skulti (Raitis Stūrmanis), kurš tikai uzsāk savas darba gaitas iecirknī, pēc studijām Policijas akadēmijā ir vēl ideālisma pilns, taču jau pirmajā dienā saprot, ka "bet dzīvē viss ir savādāk". Un viņam to nākas grūti pieņemt. Pieņemt ko? To, ka policisti savos darba paņēmienus īsti nav labāki par tiem bandītiem, kurus viņi apkaro, un bieži - nemaz arī neapkaro, bet gan dzīvo vienošanās apstākļos. Nespējot šo lietu kārtību atzīt par labu esam, Skulte mēģina tās mainīt, atkal un atkal kāpjot uz ecēšām. Ja šī nebūtu filma un viņš tajā nebūtu galvenais varonis, zinot to, cik noziedzīgs bija tas laikmets, Romāna dzīvei vajadzētu izbegties vēl nosacīta pirmā perioda laikā. Tomēr filmas loģikā tā notikt nevar. Tā deviņdesmito gadu realitātē, ko filmas veidotāji uzbur gan policijas iecirkņa sienās, gan ārpus tām, atbilst kategorijai "es šo labprātāk neredzētu", un ar to man ir lielākā sāpe ar šo filmu. Gadās tādi mākslas darbi, kas tevi spiež ieskatīties paša dzīlēs un tas ir traumatiski, un tadās, ka saturs ir ļoti smags, bet tas vismaz ļauj tev vairāk justies kā cilvēkam, taču ar šo filmu ir tā, ka īsti neko citu, kā vien sajūtu, ka šis man netīk, neguvu. Un absolūti ne tāpēc, ka filma būtu slikta - galīgi jau ne, bet reizēm es tomēr esmu tas cilvēks, kurš atzīst - vieglāk man ir šo nezināt, un šis ir tieši tas gadījums. Savā ziņā var teikt, ka Rupenheitam padevusies pārāk laba filma, lai es to gribētu skatīties - pārāk jau es tai noticēju, šī bija tā reize, kad profesionālu aktieru klātbūtne ticamības momentam būtu bijusi tikai par sliktu (lai gan no otras puses - savā ziņā varbūt manā gadījumā tieši ticamība nāca par sliktu, mazāk noticētu filmai, būtu vieglāk skatīties). Savā ziņā varbūt pat labi, ka filmas beigas ir pārāk optimistiskas (kaut ar savu devu - viņš tomēr ir kritis un pārkāpis savus principus elementu), lai vismaz filmas pēcgarša nebūtu tāda, it kā es būtu tas pankts, kura atskaldīšanai ne mentiem, ne urlām iemeslus nevajag.
Pozitīvais, ko par šo filmu varu teikt: tieši kā par kinolenti par to absolūti nav sveškauna sajūtas, kādu latviešu kino raisa diezgan regulāri. Šis ir kvalitatīvs kino, lai arī ne tajā žanrā, kādu man patīk skatīties. Un, lai arī absurdi komiskās ainas, kas šajā filmā tomēr drusku iezogas no KEF pasaules, drusku kaitē vienotai filmas noskaņai, es atkal jau teikšu - labi, ka tādas tur ir, pretējā gadījumā visu to smagumu būtu pagalam grūti izturēt. Jā, man ne pārāk patīk, ka filmā ir šādi tādi elementi, par kuriem tu zini - tie te ir tīri sižeta vajadzībām, nevis objektīvi nepieciešami (ieskaitot Romāna draudzeni, kuras pamata funkcija ir nodrošināt viņu ar pieeju mašīnai, kad viņa tā, atbilstoši sižetam, ir nepieciešama).
Līdz ar to sausais atlikums ir tāds: kaut kādā mērā jūtos priecīgs, ka esmu filmu redzējis, lai arī galīgi nebija tā, ka to izbaudīju. Uzrakstīt par to arī man nesanāca, līdz ar to pat nešārēšu šo aprakstu soctīklos, jo neko prātīgu jau neesmu pateicis. Ā, un jāpiemin, ka vispār kino nonācu salīdzinoši nejauši - uz to bija paredzēts ne man, bet māsai (Angelikai), kura bija filmas atbalstītāju vidū. Beigās aizgāju es ar tēti. Viņam pat tīri labi patika, tādā ziņā pozitīvi.
Filma vēsta par jaunu policistu Romānu Skulti (Raitis Stūrmanis), kurš tikai uzsāk savas darba gaitas iecirknī, pēc studijām Policijas akadēmijā ir vēl ideālisma pilns, taču jau pirmajā dienā saprot, ka "bet dzīvē viss ir savādāk". Un viņam to nākas grūti pieņemt. Pieņemt ko? To, ka policisti savos darba paņēmienus īsti nav labāki par tiem bandītiem, kurus viņi apkaro, un bieži - nemaz arī neapkaro, bet gan dzīvo vienošanās apstākļos. Nespējot šo lietu kārtību atzīt par labu esam, Skulte mēģina tās mainīt, atkal un atkal kāpjot uz ecēšām. Ja šī nebūtu filma un viņš tajā nebūtu galvenais varonis, zinot to, cik noziedzīgs bija tas laikmets, Romāna dzīvei vajadzētu izbegties vēl nosacīta pirmā perioda laikā. Tomēr filmas loģikā tā notikt nevar. Tā deviņdesmito gadu realitātē, ko filmas veidotāji uzbur gan policijas iecirkņa sienās, gan ārpus tām, atbilst kategorijai "es šo labprātāk neredzētu", un ar to man ir lielākā sāpe ar šo filmu. Gadās tādi mākslas darbi, kas tevi spiež ieskatīties paša dzīlēs un tas ir traumatiski, un tadās, ka saturs ir ļoti smags, bet tas vismaz ļauj tev vairāk justies kā cilvēkam, taču ar šo filmu ir tā, ka īsti neko citu, kā vien sajūtu, ka šis man netīk, neguvu. Un absolūti ne tāpēc, ka filma būtu slikta - galīgi jau ne, bet reizēm es tomēr esmu tas cilvēks, kurš atzīst - vieglāk man ir šo nezināt, un šis ir tieši tas gadījums. Savā ziņā var teikt, ka Rupenheitam padevusies pārāk laba filma, lai es to gribētu skatīties - pārāk jau es tai noticēju, šī bija tā reize, kad profesionālu aktieru klātbūtne ticamības momentam būtu bijusi tikai par sliktu (lai gan no otras puses - savā ziņā varbūt manā gadījumā tieši ticamība nāca par sliktu, mazāk noticētu filmai, būtu vieglāk skatīties). Savā ziņā varbūt pat labi, ka filmas beigas ir pārāk optimistiskas (kaut ar savu devu - viņš tomēr ir kritis un pārkāpis savus principus elementu), lai vismaz filmas pēcgarša nebūtu tāda, it kā es būtu tas pankts, kura atskaldīšanai ne mentiem, ne urlām iemeslus nevajag.
Pozitīvais, ko par šo filmu varu teikt: tieši kā par kinolenti par to absolūti nav sveškauna sajūtas, kādu latviešu kino raisa diezgan regulāri. Šis ir kvalitatīvs kino, lai arī ne tajā žanrā, kādu man patīk skatīties. Un, lai arī absurdi komiskās ainas, kas šajā filmā tomēr drusku iezogas no KEF pasaules, drusku kaitē vienotai filmas noskaņai, es atkal jau teikšu - labi, ka tādas tur ir, pretējā gadījumā visu to smagumu būtu pagalam grūti izturēt. Jā, man ne pārāk patīk, ka filmā ir šādi tādi elementi, par kuriem tu zini - tie te ir tīri sižeta vajadzībām, nevis objektīvi nepieciešami (ieskaitot Romāna draudzeni, kuras pamata funkcija ir nodrošināt viņu ar pieeju mašīnai, kad viņa tā, atbilstoši sižetam, ir nepieciešama).
Līdz ar to sausais atlikums ir tāds: kaut kādā mērā jūtos priecīgs, ka esmu filmu redzējis, lai arī galīgi nebija tā, ka to izbaudīju. Uzrakstīt par to arī man nesanāca, līdz ar to pat nešārēšu šo aprakstu soctīklos, jo neko prātīgu jau neesmu pateicis. Ā, un jāpiemin, ka vispār kino nonācu salīdzinoši nejauši - uz to bija paredzēts ne man, bet māsai (Angelikai), kura bija filmas atbalstītāju vidū. Beigās aizgāju es ar tēti. Viņam pat tīri labi patika, tādā ziņā pozitīvi.
2025-10-08
comments powered by Disqus